 (www.feini.lv) |
| gramatas : Epilogs |
| Pēc četriem, jāsaka laimīgas, kopdzīves gadiem Roberts mira. Viņu smagi savainoja kādā kaujā, un neviens pieejamais dakteris nespēja viņu glābt. Es mantoju kuģi, kļūstot par pilntiesīgu pirātu kapteini. Viņa pakļautajiem pirātiem šinī jautājumā iebildumu nebija. Ar Trakās Kaķes vārdu jau sen biju izpelnījusies Karību jūras bieda statusu, tagad to nostiprināju. Atceros, ka Džims un Nikolass vienmēr bija līdzās, bet pēc Roberta nāves vēl jo vairāk. Vienmēr viņi bija gatavi ne tikai palīdzēt, bet arī visu izdarīt manā vietā. Tas nereti tik tiešām tracināja. Reizēm nācās palikt rupjai, lai tie divi saprastu, ka pirāta amats man ir pašsaprotama lieta, ka es ļoti labi varu būt par kuģa kapteini. Bez tam galu galā vienmēr palika Pēteris. Viņš uzticīgi neatkāpās no manis ne soli, ne reizi vien riskējot manis dēļ ar savu dzīvību. Kad skumjas bija pāraugušas atmiņās, es pieņēmu Neprātīgā Džima piedāvājumu un apprecēju viņu. To vīrieti es vienmēr biju mīlējusi. Gadu kopā nokuģojuši mēs pametām pirātu gaitas. Laikam jau tas tomēr notika pēc manas iniciatīvas. Es baidījos zaudēt vēlvienu vīrieti, ko mīlēju. Džims arī pārāk nepretojās, acīmredzot jau jutās noguris no bezgalīgās kuģošanas un cīņām, un mēs apmetāmies uz dzīvi Kubā pie spāņiem. Drošības labad tā tālāk no Tobāgo un angļu jurisdikcijas. Un lai arī spāņi reizēm tāpat nebija nekāda medusmaize, tomēr tur bija kaut nedaudz drošāk. Džims kļuva par sauszemes iedzīvotāju – veiksmīgu plantatoru un gādīgu tēvu gan Roberta meitai, gan saviem bērniem. Nodzīvoja viņš līdz sirmam vecumam. Pats viņš apgalvoja, ka viņam ir jau simts. Problēmas mums ilgajā kopdzīves laikā uz Kubas sagādāja vienīgi varasiestādes, kurām visu laiku likās, ka Džims veic dīvainus darījumus un reizēm slēpj neuzticamus cilvēkus, pat noziedzniekus. Tikai pierādīt viņi nevarēja un pie rokas nepieķēra. Pēdējais, ko zinu par savu tēvu, ka viņš apprecējies vēlreiz ar kādu jaunu anglieti un viņam ir jauns mantinieks. Nu ko? Atliek cerēt, ka šis beidzot būs cienīgs nest fon Lihtbergu vārdu, jo es tāda nebiju. Nebija arī Nikolass. Viņš, starp citu, vēl daudzus gadus kuģoja pa jūru turpinādams laupīt, reizēm arī pavadot Džimam piederošās kravas, lai tās droši sasniegtu galamērķi. Kurš gan uzdrošinātos uzbrukt kuģiem, kuru aizsargā pats Viļņu Nelabais? Tik traki Karību jūrā nepeldēja. Bet pēc tam, jau gadu sešdesmit vecumā viņš apprecēju kaut kāda jūrnieka meitu un apmetās uz dzīvi Kubā, netālu no mums. Nikolass gribēja būt kaut kur tuvumā. Mūsu mīlestība vienam pret otru, kas radās kopš pirmajiem tikšanās mirkļiem, nekad nezuda. Viņš man tomēr palika visdārgākais cilvēks uz pasaules, neatkarīgi no tā, kādus vēl cilvēkus es satiku savā dzīves ceļā. Arī tagad, mūža galā, vienmēr pirmo minu Nikolasu kā savas dzīves nozīmīgāko un dārgāko cilvēku. Tuvumā palika arī Pēteris. Nešaubos, ka viņš savā uzticībā paliks arī pēc manis, sargājot to, ko es atstāšu. Lai visi dievi viņu svētī, jo otru tik uzticīgu cilvēku es savā mūžā vairāk nesastapu, un pat pēc nostāstiem nepazinu. Es varu atzīt, ka būt par pirātu nav tikai leģendām apvītā romantika – kuģi, laupīšanas, uzbrukumi, lieli guvumi, saules apspīdēta un vēja appūsta ikdiena. Bez tā visa ir arī neveiksmes, draugu un uzticamu cilvēku nāve, nogalināšana un nepatīkamā apziņa, ka esi kļuvusi par aukstasinīgu slepkavu, brīdī, kad tava sirdsapziņa vairs nepārmet par pastrādātajiem noziegumiem, tās ir neskaitāmas viesuļvētras, kas draud sadragāt kuģi pret pirmo klinti, kas patrāpīsies, netīrība un smirdoņa, ko ir reti grūti izskaust, tās ir mokas ar ievainojumiem un strutojošām brūcēm, no kurām mirst, tie ir nemitīgi draudi nokļūt varas iestāžu rokās un tapt pakārtiem. Un tik un tā es negribētu sev izvēlēties citu dzīvi, citus cilvēkus savā dzīves ceļā un citu nodarbošanos. Ko lai dara, ja esmu dumpiniece līdz pat kaulam?... |
| (18.12.2005) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |