 (www.feini.lv) |
| Sheida : Neaizsniedzamais |
| Viņa sēdēja kristāltīra stikla ietvarā un vēroja pasauli. Skaista tā bija, ja to uzlūkoja šādi. Viņa zināja, ka viss skaistais ir sāpīgs un, tuvu pieejot, var ievainot. Viņu ne, jo stikls sargāja... Dienām ilgi viņa vēroja saullēktus un saulrietus, mānīgās saules rietošajā gaismā ieslēgtās dvēseles, smeldzīgas rētas, sapņus, eņģeļus salauztiem spārniem, naktstauriņu dejas, klausījās vilku gaudās un zvaigžņu čukstos, skatījās sniegpārslu dejās, izbalējušu dvēseļu puteņos un lietus lāšu atsitienos, kas bija kā nolijušas asaras, kuras piepilda cilvēku dvēseles. Tā ritēja viņas dienas. Garām ejot kāds meta ar netīru sniega piku. Tā atsitās pret stiklu un sašķīda sīkos gabaliņos. It nekas nespēja šo stiklu iznīcināt – ne sāpes, ne kliedzieni, ļaunums vai asaras – viss atsitās un nokrita zemē. Viņa auga drošībā - smaidoša, pasargāta un laimīga. Viņa zināja, ka pasaulē ir daudz sāpju un priecājās, ka var dzīvot šādi – pasargāta no visa, kas notiek pasaulē. Kādu dienu garām steidzās Viņš un, ieraugot stiklu, apstājās. Meitene ielūkojās Viņa dzidri zilajās acīs. Tās aizvērās. Lai neredzētu, ka sāp. Lai neredzētu, ka var ievainot vēl vairāk... Taču viņa paspēja pamanīt asaras zēna skropstās. Viņa ieskatījās tam dziļāk dvēselē. Tagad viņa tik ļoti vēlas kaut šī stikla nebūtu, kaut viņa tam spētu izslīdēt cauri gluži kā rēgs. Lai varētu kaut vienreiz Viņu piespiest sev klāt, samīļot un noglāstīt... |
| (27.12.2005) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |