 (www.feini.lv) |
| Tilla Lilla : Alķīmija& Perpetuum mobile ir atrasti! |
| Jeb- klusēšana spīd. Runāšana arī sudrabs... Jā, jā... jebkurš var mani pārtraukt! Khem, khem.. un tomēr viņa runāja skaļi, tā, lai visiem būtu skaidrs, ka nekādas pārtraukšanas nebūs. Viņā neviens neklausījās. Nu tā īsti ne. Un bija jau arī svarīgākas lietas, ko darīt. Klausīties- tas ir kaitinoši. Vienmēr liekas, ka kāds ir gudrāks par tevi pašu.. Un tā taču noteikti nav taisnība. Nav. Klausīties.. tas ir klusēt un uztvert visu informāciju- verbālo, neverbālo un vēl sazin kādu. Velns viņ` zin! Un kuru gan tas interesē!? Nu ne jau mūsdienās. Informācijas plūsma ir tik lielas, ka cilvēki , liekas, ir domāti, tikai lai to klausītos& runāšanai nemaz nav paredzēta vieta.. oi nē ir gan! Brīvdomība taču pastāv.. brīvdomība automātiski arī nozīmē nemitīgu pļāpāšanu par sazin ko.. vārds „doma” iegūst bez maz vai nereālu pieskaņu. Jā, jā.. cilvēki ir tie apzinīgie maitas putni, kas saklausa tikai, to, kas ir izdevīgs. Nu nē, protams, protams, ir apzinīgie un žēlsirdīgie.. bet ne par tiem ir runa.. tie ir pārāk mīksti, un to sirdis jau sen ir izkusušas un palikušas tikai ausis.. ausis un asaras, ko izraudāt par nabadziņiem, kas viņus izmanto kā dvēseles miskastes.. un vai tad kādam ir žēl? Muļķības.. Nu jā.. tā viņa runāja.. par pasaules lielajiem un seklajiem padebešiem, par vēl sazin kādām nevienu neinteresējošām muļķībām.. nevarēja jau īsti noteikt, cik gudrs bija tas, ko runāja.. neklausījās.. un tomēr kāds ubags sēdēja ierāvies kaktā un klusēja.. klausījās? Grūti teikt.. bet sirds tam kļuva zelta.. zelta un spīdēja neaiztikta... Neviens nedomāja pārtraukt runātāju, kas bēra vārdus kā sudraba stīgas un kas griezās cauri cilvēku kurlajām ausīm un atkal caur mutēm tiem nāca laukā neapzināti vārdi. Sudraba šķindoņā pārvērtās visa pasaule. Ubags sēdēja, klusēja un zelts spīdēja caur tā kārnajām miesām. Viņš klausījās? Nē, viņš bija kurls. Un brīvprātīgi mēms.. un zelta sirds. Kas notika tālāk? Sudrabu sāka mētāt saujām un bēra renstelēs- esot labs pret žurkām. Un ubags? Zelts kļuva par deficītu un tie izrāva viņam sirdi tieši no krūtīm. Saprotiet- sabiedrības kopējam labumam. Tad to nostādīja vidū un teica- skatieties, te tā ir- nodevēja un glābēja. Ubags kaut kur kaktā snauda nāves miegā ar miesas un asiņu sirdi. Un neprātīgie cilvēki sāka plēsties pēc zelta. Viņu vārdu pūlī tika atklāta alķīmija- viena no pēdējām.. labākajām.. un zelts pamazām sāka bālēt.. bet ubags? Viņš atklāja mūžīgo dzinēju- klusums pārdzima kādā citā...nu jau mūžīgi Neviens vēl viņu nav atradis un viņa sirds vēl pukst krūtīs tik smaga un nedaudz nedzīva. Bet ir jau labi... labais vienmēr nāk.. ar gaidīšanu... |
| (07.01.2006) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |