 (www.feini.lv) |
| venija : Dzeltenā pasaka |
| Ar dzeltenām zeķītēm pabradāt baltā sniegā, uzcept olu un ar dakšiņu pārspiest dzeltenumu. Ļaut tam apņemt baltumu, ne tā kā ar zeķītēm.. Kājas drusku salst, bet tas nekas, jo dzeltenums silda. No tās krāsas vien jau silti paliek. Nē, ne jau no citroniem vai medus, bet no dzeltenuma, kas man pannā raugās pretī. Galvenais ir nepārcept un nenosaldēt. Pirkstiņus kustinu vien sev zināmas melodijas ritmā , bet skaisti. Skaisti ar dzeltenām zeķītēm stāvēt sniegā un skatīties, kā dzeltenums silda. Klusi iesmejos pie sevis saules zaķīšu smieklos, bet varbūt saules zeķīšu? Arī saulei nav tas siltums kāds ir olai manā pannā- tāds sildošs. Nu, sirdi sildošs. Galvenais nepārcept un nenosaldēt! Cik ilgi ir jācep ola? Nu tā, lai var zīmēt ar dakšiņu savu dzelteno pasaku. Ar savām dzeltenajām zeķītēm un olas dzeltenumu. Būs gatavs? Pirkstiņi dejo un dejo baltums uz pannas, bet kā ar dzeltenumu, kā ar zeķītēm? Zeķītes slapjas un dzeltenums.. Labāk ēst jēlu siltu dzeltenumu kā pārcepušos viegli iebaltu. Es ceru, ka jūs saprotat, ka es runāju par lauku olām un sintētiskām zeķītēm? Nē, jūs saprotat... Melodija nebeidz kustināt kāju pirkstus, bet ola jau man uz šķīvja ar ĪSTO dzeltenumu! Nu, to, kurš silda.. |
| (08.01.2006) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |