 (www.feini.lv) |
| Ontūns Mazpusāns : Joprojām... |
| (Iz Ontūna M.© archīva, ANNO ~ 12.2005.) Visgarākā nakts un visīsākā diena, Vai arī – viss otrādi (kaut kad ap Jāņiem) ~ Tu esi joprojām tā pati, tā viena, Caur sevi, caur mani un Saulgriežu māņiem. Cik īsti Tu jauna, vai arī – cik gudra, Nav svarīgi: galvenais – Tu taču esi ~ Pa dzīvi, pa darbiņiem, gluži kā skudra, Joprojām (tāds ieradums) baļķēnu nesi. Ar šarmantu vieglumu, aizmirstot sevi, Joprojām (pa reizītei) arī - par spīti, Un spurojies (parasti), ja kādreiz Tevi, Kāds vēlētos pierunāt neskriet (līdz krīti). Nu protams – tā nebūtu Tu, nepavisam, Ja baļķēna svaram kaut reizīti ļautos, Un atbalsta iespējai, kā kompromisam ~ Pret to Tu joprojām, šķiet, labprātāk kautos. Tu nejūties “zirgā”, ja šķiet Tev, ka “šefot”, Kāds atļauties varētu, redzot, ka grūti, Var nākties ar baļķēnu plečukos blefot ~ Tu tādus joprojām “pa pieskari” sūti. Pat zinot, ka – nav nemaz īpaši jautri, No malas (joprojām) to nereti vērot ~ Tu nevēlies atļaut (ne lepnumā – kautri?), Par baļķēna līdzsvaru paziņām sērot. Bet – zini jau: neesi, nebūsi viena ~ Tu, sajūtot klātbūtni tiešu vai domās, Sev šaubīties neļauj, joprojām: ne diena, Tev nepaiet vientuļas “skudriņas” lomā. Nu, palūk - šī Ziemsvētku naktis teju beidzas, Kad zirņos tiek apēstas asaras dažas, Un - dienas joprojām kā skudriņas steidzas, Par rītdienu aizvakar piemirstot bažas. ... Tu paņem šos vārdiņus (lai tie vai kādi), Un, īpaši nelasot, sarullē tūtu, Iekš kuras ber kreņķīšus, sāpītes, skādi, Un - aizsvied tos projām, kā sapnīti grūtu!;) P.S. Interesentiem (t.sk. – priekš anonīmas izlamāšanās) & lietišķai saziņai: @-mail: ontuns.mazpusans@cc.lv |
| (12.01.2006) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |