 (www.feini.lv) |
| AIS : Austrumu naktis. 1. nakts. Vēderdejotāja |
| Pa logu, aizkarus prom raujot savā ceļā, no austrumiem, pie manis atskrien vējš, vējš spēcīgs, taču silts un maigs kā samts, kā mīļais mans, ko es vēl gaidu nākam. Es ļauju noslīdēt pār pleciem savai segai, tad pieceļos un gaidu, lai tas mani apskauj, ar savām maigo, silto vēja brāzmu rokām , lai viņa straujā elpa sajauc manus matus. Tā matiem liegi vējā plandot, es acis aizveru un jūtu, kā prāts un mana sirds, pār mani paceļas šai mirklī, tie skrien pār tālām jūrām, sniega klātiem kalniem, līdz aiznes mani pasakā, kas īstāka par dzīvi liekas. Jau stāvu tavā priekšā, greznā, dūmakainā telpā, visapkārt mīksti paklāji, un zīda audumi pie sienām uz paklājiem guļ sārti spilveni ar zelta ornamentiem. Tev blakus liela spoža paplāte, kas bagātīgi klāta ar vilinošiem saldumiem no visām zemes malām. Tu viegli piecelies no spilvena, man soli pretī sperot, Tad palūdz:” Mīļā mana, jel saldumu man dāvā savu, un uzdejo šonakt, visskaistāko no tavām vēderdejām”. Man ausīs skanot straujo vēja brāzmu ritmam, Es lokos mūsu kaisles pilno nakšu melodijā, Ar katru rokas kustību un nabas straujo apli, Ar katru maigo soli un kaislo gurnu atvēzienu . Es jūtu, kā vēl stiprāk krūtīs sitas mana sirds, Kad savas rokas tu man pretī pastiep, gaidot, lai aicinātu apsēsties uz spilvena sev blakus, kā gaisīgs mākonis es viegli aizslīdu līdz tevīm, lai mani varētu tu šonakt maigi apskaut, mīļais. Kad vienu ūdenspīpes malku bauda tava mute, tu man to sniedz, lai otru malku bauda manējā. Mēs saplūstam, kad lūpas tiekas saldā skūpstā. Tad pēkšņi dzestra gaisa šalts no loga, liek sarauties man drebinoties vējā, un pārtrauc manu hipnotisko deju, šo deju, kuru vējš tev aiznesīs. |
| (20.01.2006) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |