 (www.feini.lv) |
| Lāsma Feldmane : Mana pilsēta |
| Manā pilsētā šonakt tik dīvaini kluss. Mana pilsēta dus, Jā- viss tik kluss... Es eju pa ielām, kas asinīs mirkst- Mana pilsēta mirst... Vēl mirklis pagātnē, atceros es! Ne vīns, ne mīla, ne sveces, Tiem gaismu laternas nesa. Un vīna vietā bij’ šņabis, Pat tam, kas nav pie tā radis. Bet mīlu aizstāja nauda Un viegli gūstama bauda. Kāda kaislīga sirds tobrīd dzisa, Līdzi raudāja pasaule visa! Kāds nepārspēts ielās skrēja - Savas asinis tai cēli lēja, Līdz ielas slidenas palika. Tad raudāt bij’ viss, kas atlika. Bet tagad pilsēta dus. Un es pa to rāmi eju, Bet neredzu pilsētas seju! Kur viņas acis - asaru pilnās? Kur spriedze, ātrums, kā skarbās filmās? Vien ielas asinīs pludo, Kāds vientuļš dzērājs tur plosto. Vēl nesen šeit bija dzīve! Kaut steigta, kaut asiņu klāta, Kaut rūgta un asaru mākta. Bet šeit bija dzīve - skarba un īsta, No augstākiem stāviem – drūma un nīsta. Bet, tomēr – tik īsta... Tai vairāk par pelēcību bija! Tā liesmās dega, kaut lietus lija! Un, jā – tā neprata gudri prātot, Un visas lietas vien pareizi kārtot. Bet tai bija drosme, kaisle un mirklis! Tā spēja smieties un arī raudāt. Tā ļāva čukstēt, runāt, klaigāt. Jā – nespēja pilsēta izlikties rātna, Jo neprata tēlot – tā bija īsta! Bet es pa ielām eju Un meklēju pilsētas seju. Nu, kāpēc tu, gļēvā, slēpies? Kas lika tev pēkšņi tā pazust? Es vēlos tevi vēl sajust! Bet viss, ko no sevis tu rādi, Ir asinīm klātas ielas, Kā sarkanas upes lielas. Jā- redzu vēl asaru peļķes Un dažas, iesārtas neļķes. Vēl dzirdu es vēja gaudas, Tās cenšās gaudot cik jaudas. Bet drīz jau tās rāmi norimst, Un man šķiet, ka pilsēta nomirst. Es ceru – tā tikai dus. Nu, protams – tā spēkus gūst! Nekas, ka pagaidām kluss. Ar dienām tā spilgtāka kļūst! |
| (25.01.2006) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |