 (www.feini.lv) |
| Lāsma Feldmane : Tik netaisnīgi! |
| Karsta, kaislīga sirds stipri sit. Ķermenī karstas asinis rit. Cilvēks spilgti savu dzīvi dzīvo. Tam domās uzvaras karogs plīvo. Tad iziet viņš ārā un pēkšņi sasalst. Viņš nebija cerējis ko tādu sastapt. Sēž večuks ārā, pēc siltuma taustās. Tam vienkāršs uzraksts ir kailajās plaukstās. „Palīdziet!”- viss, nekas samežģīti. Tik vienkārši, tomēr- tik sarežģīti. Sirds vietā, kas bija tik salda kā medus, Cilvēkam pēkšņi uzradās ledus. Kas bija tas, kas novērsties liek? Kas liedz redzēt to, kas pa īstam notiek? Vai egoisms, kas izslēdz citus Un sevi redz labu, bet citus sliktus? Vai varbūt vainas apziņa! Tā īstā un skarbā atziņa, Ka tev viss par labu, Jo citi cieš badu. Bet reāli ko tad cilvēks var darīt? Ar ziedotu kapeiku nevar siltumu radīt! Nu labi, ja katrs pa santīmam sniegtu, Tas varbūt kādam nosalt liegtu. Bet tur bija večuks ar zīmīti rokās Un savu sirdi, kas droši vien mokās. Blakus stāvēja cilvēks, neko nespēdams darīt, Jo viens nevar pasauli labāku radīt! Un tā tas arī paliek- Dzīve cilvēkus kastās saliek... |
| (27.01.2006) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |