 (www.feini.lv) |
| Artis Ostups : Alas |
| A „nekur, nekas, neko, nekad, nevienam – visi kopā”, tieši tādi vārdi kuļas man galvā, puto un sapūst jau nākamajos domu graudos. un man kā muļķim paliek bail, ka tie nākamie par tevi, tevi, tevi. es klīstu pa alām, kurās ir debesskrāpji, un, kuriem, savukārt, tu esi apķēries, cenšoties saaugt ar tiem kopā, tādejādi radot pavisam jaunas pasapnīšu sugas. ja vien tu zinātu, cik tas patiesībā ir stulbi, bet ... es jau nemaz nezinu, kas ir patiesībā, es taču nevaru to nemaz zināt, tikai nojaust. bet ar tām nojautām es ieslīkstu varbūtībās, es izlaužos no dzīves algoritma, jo dzīvot nenozīmē domāt. sviests. B ir arī alas, kurās ir piramīdas, tātad – ļoti veiksmīgi paštaisīta idille. viss tur ir sadalīts, katram mikrobam sava pils, katram sava muļķa laimīte. nu jā, bet man jau nav kartes, un gids ir bezgala akls, runā, ka viņš pazīstot dievu, runā, ka pat varētu tāds būt. monstrs. C un tomēr, es atļaušos izgaist no tiem matemātiskajiem vienādojumiem. patiesība ir tāda, ka tavas acis ir divas vai pat vairākas alas, un es, muļķa ekskursants, esmu tajās ieklīdis. gids mani ved pie rokas, jo tavās acīs es esmu septiņus gadus vecs, uz otru gadu palicis televizora bērns. man ir tintes punktiņiem noklātas plaukstas, es jau trīs gadus staigāju vienās un tajās pašās biksēs, un mana elpa smird pēc košļenēm, kuras maksā divus santīmus. ja vien kāds man pasniegtu kabatas lukturīti, es izgaismotu tavu galvu, tu izskatītos kā spokains ķirbis, kurā citi, ne tādi kā es, met iekšā dārgas košļenes, kurām komplektā nāk līdzi nomazgājamais tatū ar lielu, tumsā spīdošu, uzrakstu – love. bet tā jau, protams, nenotiks. un tātad. netur, ne tas, ne to, ne tad, ne man – visi sačukstas. |
| (22.01.2006) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |