 (www.feini.lv) |
| Artis Ostups : Sakari |
| visam ir savs sakars ar sakariem, un mani sakari stiklaini iesniedzas tavējos. mēs esam nakts izdangātajos sms un piepūstos rīta vaigos. kas vēl? vēl ir izmēzta pilsēta. kūstoši kabeļi starp sniegotām sirdīm un vēl ir nedaudz laika, lai atkal sazvanītos, kliegtu un nolikt klausuli pīkstam. varbūt ir vēl kaut kas, bet man, principā, ar to pilnībā pietiek. man – tavai mobilā tel. balsij. (es gribu būt tava/mūsu bezvadu tuvsaruna) pietiek. NEZŪDOŠIE SAKARI sakari netīrās kāpņu telpās. sakari no pirmā līdz desmitajam stāvam. Bezsakari. un mūsu sakari klaustrofobiskās liftu tahtās. haotiski nospiestās pogas un nepabeigti blokmāju rajoni tepat blakus. aiz sienām iespundētās peles, balti ziloņi melnos sapņos, neapmaksātie rēķini, nākotne starp kartona kastēm. ARĪ SAKARI – manās un tavās augstceltnēs, izlietā alkoholā, bomža apkaklē un sprāgstošās bombačkās sešos no rīta pie tavas mazās mājiņas, kur tu skaties pa virtuves logu, kā es tevi pacietīgi gaidu ar mākslīgu, gluži kā atraitnes smaidu uz lūpām, bezgala cietu. krīt zvaigzne – es vēlos sev divus telefonus. TU – - bezgala klusā tālsarunā, kājām atspiestām pret sienu, ar tālvadības skatienu debesīs. rītos tu izskaties pēc kādas citas, pēc kādas, kura nav braukusi ar liftu, graužot manas sakaltušās domas. - atklātnītēs no sev piederošās zaļās Indijas, kur tu jāj uz ziloņiem, pati sev jautājot – par ko gan es sapņoju, domāju, kad atveru tevi, satverdams aiz ragiem tavas dvēseles aunus. - Norvēģijas kuprainajos krastos, smejoties par to, kā es krītu no visaugstākajām klintīm, ietriekdamies nostieptā ūdens atspulgā. raudot – kad esmu kārtējo reizi izdzīvojis. - Universālveikalā, kad klīsti caur veikalu asinsvadiem. Šī daudzpakāpju mēmā tumsa, kas starp mūsu spuldzītēm, tā mani saraus gabalos. Es braucu caurspīdīgā liftā, un neatceros, vai esmu tevi ( vienīgo pogu) šeit piespiedis. - kautrīgā īsziņā: paldies par visu ... NOLIETOTĀS SAKARĪBAS es atvainojos, bet kur ir manas lietas? un tu atbildēsi, ka izgaisušas sakaros. un es vairs negribēšu sakarus, jo ar tādiem vārdiem tu tos noniecini. vairs negribas neko. es sevi pieķeru pie domas, ka sakari pēkšņi ir vecas sakarības starp divām brīvībā palaistām pelēm. jā, man laikam pat sāp. jā, man laikam pat negribas šoreiz to noliegt. ak. aka un mīlestība caurā spainī. ha ha ha ... ak! JĀ, ES KLAUSOS, RUNĀJIET TAČU bet nekā nav. neviens netraucē, neviens nepiespiežas klausulei, lai sajustu manu vadaino izelpu. kā akā grimstot – tāda ir šī diena, kā akā nogrimstot – miegs. man zvana, it kā mans tel. numurs būtu 00#XX66 bet tomēr vēl ir daži sakari – sakari no sērijas f***k; nulles termiņa sakari no sērijas mī****ība hallo! es zinu, ka tur kāds ir. „ atbildes nav” pulsē elpas ritmā. RUNĀJIET. es elpinu telefona rūtaino muti. tā pati tomēr prot sevi nolikt pīkstam. ak! dzirdu kā aiz tavu pēdu skartās sienas tipina lifts. jūtu, kā kāds muļķis tevi piespiež vienstāvu ēkā. peles nespēj veikt sprintu pār skauģu izliktajiem slazdiem. sakari mani ir sarāvuši rozā gabaliņos. es neesmu sakarīgs. un uz mirkli pat sagribas dzīvot. akā. ai, varat arī nerunāt ... pī pī pī pī pī |
| (22.01.2006) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |