 (www.feini.lv) |
| Nia Nia : Sirds atmin... |
| Sirds atmin vismazāko mirkli, kad kopā būts, Un likās – viss zvaigžņu mirdzums dvēselē gūts. Katra nākamā diena kā lieta bez jēgas, Viss - sekundes, minūtes, stundas – ir pārāk lēns. Domas lido kaut kur ar vēju un lapām, Bet prātā atkal atrodas vieta šaubām, klusējošām – mēmām. Sirds atmin vismazāko vārdu, kas teikts, Un bija sajūta – viss tālākais ceļš kopā būs veikts Laikam ir jāļauj klusi pieskarties un iet Jāprot apturēt, klusēt, nevis atkal – skriet, Bet šobrīd nav tā...laiks ir mans, nevis mūsu, Tikai tāpēc, lai tu saprastu un es zinātu, ko jūtu. Sirds atmin vismazāko skatienu, kas justs, Un zināju – man jāvar pateikt, lai arī apkārt ir kluss. Kā? Ja es nezinu neko par tavām bailēm, Kāpēc šajā dzīvē ir jāpakļaujas kaut kādām spēlēm? Šaubas ir asas, nomāc, tās vienkārši ir, Lai arī tu saki, ka tagad pat vismazākajām šaubām lemts mirt. Sirds atmin vismazāko atmiņu, kas glabāta, Un saprotu – man jāļauj sev sajust – esmu bagāta. Man tagad jāmācās dzirdēt, pierast, par spēku kļūt, Jāprot mēģināt, saprast – kā ir pašam savādāk būt! Vienalga būs bail klausīties naktis, ko sirds tava čukst, Pat ja teiksi, ka pašam bail no sevis un gribas mukt... 05.11.2003 |
| (18.11.2004) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |