 (www.feini.lv) |
| venija : pus_nakts |
| Pus_naktī sāka snigt. Viņa gulēja ar vaļējām acīm un pētīja melnos griestus. Istabā bija tumšs, vakarā ap de_viņiem bija izdegusi spuldzīte. Nebija tā ,ka viņa nemācētu izskrūvēt un ieskrūvēt jaunu lampiņu, viņa vienkārši negribēja. Melni griesti šo_nakt bija labāki. Sniegs tomēr ienesa zināmu gaišumu pelēkajā istabā. Viņa apbrīnoja lietas naktī, tāpat kā apbrīno melnbaltās fotogrāfijas. Tās ir ,kas neaizskarams, kas perfekts, kas idealizēts. Kā cita pasaule. Un šo_nakt visa viņas istaba bija kā cita pasaule. Kā antīkās filmās uz galda stāvēja kabatas lakatiņš un lūpu pomāde no „Drogām” pa sešdesmit deviņiem santīmiem. Uz krēsla melnās bikses un žakete. Zilās blūzes stūrīši mazliet nosmērēti. Tā kā pūderkrēms, tā kā vien_kārši netīra miesa. Viņa gāja vannā divas reizes nedēļā , dūšojās gan no rīta, gan vakarā. Bet blūzītes maliņa bija netīra. Un no miesas. Viņa gulēja gultā, vērās melnajos griestos un smaržoja pēc kokosriekstiem. Saldi un sausi. Aiz loga bija mi_nuss pieci grādi, un sniga. Un viņa smaržoja pēc kokosriekstiem. Istabas tumšākajā stūrī kaut kas sakustējās, pelēks kunkulis vēlās uz viņas pusi. Melnajā istabā bija karsti, un viņa gulēja bez segas. Pēdas eleganti ka_rājās pāri gultas malai, un parasti pelēkajam kunkulim to tik vajadzēja. Bet šoreiz viņš neatnāca līdz viņas pēdām, nogriezās pirmajā šķērsšķirbā pa labi no gultas. Starp radio un kumodi. Viņa mīlēja mūziku, bet šodien viņai vajadzēja čukstus. Viņa bija prātojusi kā, lai ieraksta čukstus un ko vislabāk čukstēt, vēl bija doma par elpošanu. Vien_mērīgu, mierīgu, uzticamu elpošanu. Bet nebija nekā no tā. Un tad viņa sāk klausīties kā snieg sniegs. Klusi, bez skaņas. Viņa skatījās melnajos griestos un klausījās kā snieg sniegs. Pus_naktī. Kāda milzīga sniegpārsla uzkrita uz palodzes. Varēja dzirdēt kā tā pieskaras plastmasai. Aiz_kari bija aizvilkti. Tur ārā. Tur nebija melnbaltā fotogrāfijas vide, tur bija lašu krāsas māja un dzeltena lampa, uzraksts uz sienas „ļubļu tebja,oļa” un zvaigznes. Ar kājas īkšķi viņa pavēra aizkarus, arī spuldzīte uz ielas bija izdegusi. Zvaigžņu nebija, vien briesmīgā māja un zilā, tikai naktij piemītošā nokrāsa. Viņas melnbaltā istaba bija labāka. Perfektāka. Pārstāja snigt. Iestājās klusums. Viņas acis aizvien vērās melnajos grieztos. Istabā kļuva vēsāks. Viņa paņēma segu. Pelēkais k_un_kulis izlīda no škēršķirbas, ieritinājās viņai blakus un sāka murrāt. Viņa pastiepās līdz krēslam, paņēma zilo blūzi un iemeta kak_tā. |
| (09.02.2006) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |