 (www.feini.lv) |
| Nia Nia : Man jāiet |
| “...Man jāiet. Prom. Un negribas pat domāt – kur.” /I.Ziedonis/ Man jāiet. Prom. Un pat negribas domāt - kur, jo ceļam zem manām kājām ir pieaugušas kājas... Tieši simts mazas kājiņas šņorzābaciņos un pie katras no šī zābaka saitītēm karājas kāds sapnis. Negribas domāt, kur? Cilvēki veikalos un lidostās, braukājot ar eskalatoriem ir aizmirsuši, kā tas ir - domāt. “Kur kāpnītes vedīs, tur arī braukšu! Tas nekas, ka man tajā veikalā neko nevajag, nav svarīgi. Lai tikai nebūtu pašam pa kāpnēm augšup jākāpj.” Es arī esmu domāt aizmirsusi, jo tā gribējās! Jo negribējās domāt, ka jāiet, un vēl jo mazāk – kur. Putni sākuši otrādi- kā sikspārņi- zaros karāties, krītošas zvaigznes lec kā pavasarī vardes atpakaļ debesīs un stāsta, ka manas vēlēšanās nepiepildīšot, jo laimīgiem cilvēkiem nepienākas?! Bet es tikai “Kvā!” visiem laimīgajiem un nelaimīgajiem, turpinot nedomāt, kurp man jāiet. Ceļu neiztaisnosi, likteni tāpat neizmainīsi. Un tomēr es velku ārā no kabatas lāpstu un sāku rakt. Tas nekas, ka man nav balta krekla. Zemi var rakt arī bez tā, vajag tikai kādu baltu domu, kurā varētu ietīties, uzvilkt mugurā kā kreklu. Ieduru lāpstu zemē un ieraugu slieku, kurai acis kā spoles no izbrīna. Saprotu... un apsēžos. Saku viņai, uzmetot kārtējo vardi atpakaļ debesīs: “Es tikai gribēju sev dzīvē taisnāku ceļu izrakt, jo man jāiet... un negribas pat domāt – kur !” 21.06.2004 |
| (18.11.2004) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |