Tu mani iedvesmo, kaut krāp.
Es nezinu, vai taureņi prot melot,
Bet, kad tie smejas, dvēsele man sāp.
Tu aizej, labunakti nenovēlot.
Krīt vienaldzīgi sniega pārslas.
Un mani apskauj Tavi spārni,
Vairs nemānies, vairs nenoklusē!
Man nenodari varāk pāri! |