X


Feini!
(www.feini.lv)
gramatas : Stāsta 3. nodaļa. 1.daļa
Pirmā diena sākās samērā labi – laukā spīdēja vasarīga saulīte un pa atvērto logu iekšā nāca sutīgs pusdienu gaiss. Senijas lūpās zaigoja optimisma smaids un lūopās jau dusēja dzēlības, lai uzbruktu Zirgu zēnam un sīkajam vasarraibumam.
Viss bija labi, bet Senijas smaids no lūpām pazuda tieši tajā mirklī, kad viņa saģērbdamās, lēni nolāčoja lejā – visi, piekusuši, pārstrādājušies jau sēdēja pie sātīgi saklāta pusdienu galda un ēda.
- Gulošā skaistule beidzot pamodās! – izsaucās sīkais vasarraibumainais zēns, kas vakar tik ļoti bija pārbiedējis meiteni.
Renaldo nezinādams, ko teikt neizteiksmīgi palūkojās uz meiteni. patiesībā uz viņu skatījās visi – gan Renaldo vecāki, gan vecvecāki un katram no tiem acīs pazibēja citi zibšņi.
- Nu tad beidzot! – izsaucās pusmūža sieviete, kas varēja būt tikai un vienīgi Renaldo māte. – Es jau domāju, ka esi aizmukusi prom! Labi, ka esi pamodusies, katlā ir svaigi vārītas pusdienas! Es atnesīšu! – viņa laipni noteica. – Kā gulēji?! Spriežot pēc tā ilguma labi! Ja vēl kādreiz ceri gulēt tik ilgi, tad jau laicīgi pasaki, ka esi atbraukusi slaistīties ne jau strādāt! – viņas maigums izzuda un ar katru vārdu bija jaušama arvien lielāka un lielāka augstprātība.
Senija jutās nožēlojami un tieši tāpat arī izskatījās. Viņas galva bija nolaista uz zemi un tā vietā, lai ar augsti paceltu galvu apsēstos pie galda, viņa neizteiksmīgi atkrita krēslā. – Jā, kundze! – meitene ierunājas un apklusa.
- Tagad, kad Senija beidzot ir pamodusies, viņa ies izlaist ganībās cūkas... – iesāka Renaldo tēvs, bet meitene to pusvārdā pārtrauca, izrādīdama necieņu, kāda šeit vēl nebija manīta.
- Un, Renaldo vēl teica, lai es zirgus par cūkām nesauktu, kad paši jūs rumakus saucat tā! Ha! – meitene izsaucās visu pārprazdama.
- Es runāju par cūkām, par tiem mazajiem lopiņiem, kuri jāizlaiž pabaroties laukā ganībās! – izteica vīrietis un apklusa.
Senija izgāzās! Tik pamatīgi un smagi, ka šādu pārestību viņa vienkārši nespēja izturēt. – Ziniet, es jau paēdu! Bija ļoti garšīgi! – viņa izsaucās uz šķīvja atstādama pamatīgu daļu porcijas. – Uz redzēšanos, es iešu saģērbties lielajam darbam!
- Apsēdies! – pavēlošā tonī ierunājās ģimenes galva un Senijai nācās paklausīt.
Ko jūs iedomājieties?! Senijai gribējās pavaicāt, jo nekad neviens pret viņu tā nebija izturējies. Parasti viss bija savādāk – meitene teica un citi klausījās, bet nu Senija patiešām šeit jutās kā verdzene, kas ne strādāt, palaidņoties un dzīvot būtu atbraukusi, bet gan paklausīt. Viņa nespēja un nedrīkstēja iebilst. Viņa nedrīkstēja nekā, vienīgi paklausīt! Un vai tad tā bija dzīve?
- Tev negaršo?! – ievaicājās Renaldo māte.
- Garšo, vienīgi, es neesmu pieradusi apēst tādas porcijas.
- Nu, jā strādājusi jau neesi! – indīgi iedzēla sīkais vasarraibumainais.
- Nejaucies, Linard! – sieviete pavēlēja – Es runāju ar Seniju!
Mazais paklausīgi apklusa, bet sīkie, indīgie smiekliņi, kas jau bija kļuvuši visai pazīstami, nerimās.
- Labi, ja esi paēdusi, ej ģērbies, tava darbadiena drīz sāksies!

Viņa uzskrēja uz savu jauno istabu un apkrita gultā. Gribējās raudāt. Neviens pret Seniju vēl nekad nebija izturējies tik sasodīti slikti, kā pret lietu, kā neelpojošu mantu, kas pieder visiem pēc kārtas un visi, kas grib tai pieskarties un atņemt pēdējo, kas palicis šajā diev pamestajā nostūrī – pašcieņu, kuras Senijai bija palikusi tik niecīga daļiņa.
Kretīniskie lopkopji! Viņi jau nav cilvēki! Saimnieki, kas nejēdz atšķirt lietas no cilvēkiem! Necienīgie radījumi... neadījumi! Meitene lādējās. Viņa bija nikna, nežēlīgi nikna un ar katru mirkli palika arvien niknāka – pie sienas viņa ieraudzīja graujošas meitenes foto. Meitene bija ne vien skaista, bet arī populāra dziedātāja-pusaudze, tikai doma, ka Renaldo par viņu tikai fano, nelika Senijai mieru. Tur noteikti bija kaut kas vairāk! Kaut kas dziļāks, kaut kas tāds, kā man nekad nav bijis... Vai nu sekss, vai nu mīlestība, bet ne abi!
- Saģērbies?! – istabā ieskriedams, izsaucās Renaldo, pārsteigdams meiteni lūkojamies uz fotogrāfiju.
- Tu esi nelietis! – Senija izkliedza. – Kādēļ tu mani nepamodināji? Tevis dēļ es izblamējos vairākas reizes pēc kārtas! Un es nevaru izturēt tavu ģimeni – visi man dirš uz galvas! Visi, kam vien nav slinkums!
- Tu varbūt to esi pelnījusi?! – ierunājās Renaldo un drūmi paskatījās uz meiteni. – Tu esi šausmīgi asa un, ja tevi mans tēvs nepāraudzinās, ar tevi neviens nevarēs sadzīvot! Tici man, viņš varbūt ir bargs, bet viņš ir arī gudrs un viņš ir jāciena! Lai arī kā tev mana ģimene riebjas, mēģini sadzīvot! Pie tam visiem no manas ģimenes tu neriebies! – viņš noteica un apklusa.
Ahā, es tomēr viņam patīku! Senija nopriecājās, bet tad tik pat ātri atkal vīlās...
- Linardam tu esi kā mantiņa! Bet neuztraucies, viņš varbūt pret tevi izturas riebīgi, bet patiesībā viņš nekad nav redzējis tik asu un skaistu meiteni reizē...
Senijasi žoklis atkārās. – Paldies, par mierinājumu! No sirds jūtos labāk! – viņa dzēlīgi izteica. – Un kā ir ar tevi?! Vai arī tu manī redzi mazu, skaistu skuķīti, ka ir tik pat nepieaugusi kā sīkais Vasarraibums?
Renaldo nevēlējās atbildēt. Un viņš klusējošs pievērsās citai tēmai – Kad saģērbsies, es tevi gaidīšu laukā pie durvīm! Ilgi nekavējies, darbs ir visai liels un mēs nepabeigsim līdz vakaram!
- Atbildi! – Senija vēl pavēlēja, bet zēns nedzirdēja, viņš izgāja pa durvīm un neatskatīdamies pazuda laukā.
Tā vietā, lai pārģērbtos viņa izsteidzās laukā nepārģērbusies. Kālab vilkt kovboja apģērbu, zābakus un visu pārējo, ja patiesībā iet nevis pie zirgiem, bet cūkām?!
Laukā bija neizturama svelme – saule liela, dzeltenie bumba debesu vidū karsēja tā it kā gaidītu pasaules galu. Tikko kā laukā bija sperts solītis, svelme bija neprātīga. Renaldo sēdējā zem koka lielā paēnā ar kailām krūtīm un gaidīja Seniju, lai sapazīstinātu ar pagalmu un lopiem. Viņa sejā rotājās klusas, tukšas ēnas un nelielas skumjas. Acis uzlūkoja meiteni u tik pat ātri it kā no kādas pasakainas būtnes, nevēlēdams tās apkaunot, novērsās. Senija nespēja saprast ko, bet Renaldo pret viņu kaut ko juta.
- Tu nepārģērbies?!
- Nē, ja jau mēs ejam un cūkkūti, man nav vērts pārģērbties! Māte man somās sapakojusi tikai kovboja apģērbu un zābakus! Kaut kāds stulbums!
- Bet varēji! – Renaldo noteica. – Visas drēbes sasūksies ar pamatīgu smaku un tu viņu laukā nespēsi dabūt!
- To man varēji neteikt! – Senija nopūtās. – Kur tad sīkais Vasarraibums?! Atkal kaut ko pretīgu rīko special for mee?
- Nē! Sukā zirgus! Sīkais makten čakls bērns, bet tāds visai nepaklausīgs, nevienu neklausa, tikai respektu jūt pret manu tēvu! Un tas ir viss!
- Viņu jau visi klausa! Vai tad nē?!
- Kā kuru reizi! – Renaldo nomurmināja. – Kādreiz, kad atbrauc te tāda slinka un guloša strādniece, kas viņu izved no pacietības, viņš spļauj uzgurni!
- Jā, jā! Ļoti daudz te tādas jau bijušas! – Senija, vīlusies nomurmināja un apklusa.
- Kāpēc tu esi tāda?!
- Kāda šķirba?! Ne tu, ne tava ģimene, ne arī kāds cits monstrs mani nepārmainīs! Samierinies!
- Bet tomēr varēji būt maigāka!
- Aizveries! – Senija pavēlēja. – Tev nav tiesību lemt kāda es varēju un kāda es nevarēju būt! Saprati? Un tagad paklusē!
To, ka palēnām abi jaunieši tuvojās cūkkūtij, varēja saprast jau no paliela attāluma. Smaka bija nežēlīga un nežēlīgi tā arī līda degunā.
- Te vienmēr tā smird? – Senija ievaicājās aizklādama degunam priekšā savu plaukstu.
- Un kā tev liekas?! – viņš nikni nomurmināja.
- Kas tev iekodis?! Tagad tu pret mani esi ass!
- Ja gribi kasīties, tad nerunā! Saprati! Es esmu miermīlīgs cilvēks un, lai arī kā es to negribētu man ar tevi nāks kasīties! Saproti!
- Es neesmu nekāds zirgs, kam viss jāizaurē vairākas reizes! Pie tam tu pats mani izaicini uz vārdu kariņu!
- Zirgam arī nav jāieaurē! Viņi ir gudrāki par tevi! Visi kopā un katrs atsevišķi!
- Gudrelis atradies! Ja es būtu tavā vietā es nemestu acis uz to populāro jauno dziedātāju Eimiju Selato! – meitene kašķējās atcerēdamās, ka zēna istabā pie sienas stāvēja slavenās jaunās dziedātājas fotogrāfija.
- Ha! – viņš izteica un zēnu pārņēma smieklu vētra.
- Ko rēc? Saules dūrienu dabūji? – Senija neizpratnē ievaicājās.
- Tu esi nenormāla vai kā?! Eimija Selato ir mana māsīca! Un, lai arī kā gribētu, es pret viņu nekā nespētu just! Māsīca un viss!
Senija atkal izblamējās atkal tik pamatīgi, ka aiz kauna vai nomirt spēja. Viņas saulē iedegušie vaigi pārklājās ar aklu sarkanumu un uz pieres nepamanāmi parādījās augsti sviedri. Savā ziņā par jauno atklājumu viņa jutās arī nedaudz priecīga – Renaldo taču nebija tik neprātīgs, lai klusībā mīlētu slavenu dziedātāju....
- Labi, aizmirsīsim šo! Ejam! Tev jāiet izmēst cūku mesli! Es parādīšu kur un kā, bet nu kustini savas kājiņas! – viņš noteica un pasmīnēja.
- Kustini kājiņas! Tev vēl viņas nav noplīsušas no karstuma! Vēlāk noplīsīs no karstuma un tevi izmetīs laukā kā pārstrādātu tualetes papīru... – viņa izmēdījās, kaut arī šo dzēlību Renaldo izteikti ignorēja.
Cūkas bija lielā ēkā, kas vairāk atgādināja no vēstures stundām mācītos kolhozus, viss bija tumšs kā peklē, bet tā smaka bija visnežēlīgākā un tā bija pirmā, kas iecirtās Senijas degunā un burtiski aizklapēja ciet skaidro saprātu. Nē, viņa nenoģība, tikai nedaudz sagrīļojās, bet pēc tam lamājās kā fūrmanis, ka ne to, ne arī ko citu viņa nedarīs. Kādēļ gan viņai, augstdzimušai un pēc velna bagātai meitenei tagad bija jāložņā pa sūdiem? Viņa jau nebija verdzene! Tikai noziedzniece, kas salauza žogu un tagad par to bija jāatpelna.
- Kas tu esi galīgi jucis, Zirgu puis? – viņa ar milzīgu nicinājumu izkliedza, sabiedēdama jau tā nervozos un trakojošos rukšķētājus. – Es pa mēsliem nerāpošu!
- Tev nemaz nebūs jārāpo! – viņš atmeta un iestūma lielo mēslu lāpstu Senijai tieši plaukstās. – Pietiks, ja paņemsi šo mēslu lāpstu un šos izkārnījumus liksi sūdu tač...
- Stop, stop, vecīt, es neesmu verdzene! Un es nevergošu! Un man riebjas tas vārds „sūdu”, „mēslu”... Vai tev patiešām neliekas, ka tu tos nedaudz par biežu piemini?
- Neliekas, Saulstariņ...
- Nesauc mani par saulstariņu...
- Nu jā, nesaukšu! Ja ātri nesāksi strādāt, tad tu nebūsi vis saulstariņs, bet atblāzma un tukšs ērms, saprati! – viņš valdonīgi atteica un balsī bija jaušams, ka šis strīds ar Seniju jau tā ir nedaudz ieildzis. – Ātri ņem lāpstu un steidz, lai pirms saulrieta būtu pabeigusi!
- Pasteidzies! Pasteidzies! – viņa atkal pamēdījās. – Nē, nesteigšos! Ko tu man padarīsi?
- Tu netiksi uz vakariņām...
- Simts gadus man tās vakariņas nav vajadzīgas! – viņa īgni nokliedza.
-...un tad nebūs arī siltā ūdens!
- Arī tas man nav vajadzīgs! Es nesvīstu kā cūka! Kā tu!
- Nu labi, manu sivēntiņ, turies! – viņš izsaucās un sev glaimojoši pasmīnēja.
- Es sivēns?! Ar kuru galu tu domā? – viņa noteica un, gribēdama nogrūst Renaldo cūkas aizgaldā, ieskrēja tā krūtīs. Bet nu viss visai labi nedevās. Renaldo nebija ar pliku roku ņemams un, ja viņu gāž, viņš rauj līdzi... Senija gulēja uz zēna krūtīm pašu stalto jaunekli mērcēdama sūdos, bet tā diemžēl nebija uzvara – Renaldo viņu nogrūda zemē un gluži kā sivēns sivēnu vēl izvārtīja mēslos.
Sajust mēslu smaku visapkārt bija gluži kaut kas cits nekā gulēt tajos tieši iekšā, smirdēt ar tiem kopā un teju vai vemt, jo Senijas smalkais deguns un smalkā miesa tādu pārestību nespēja izturēt.
- Tu bezprāta cūka, tu smirdošais suns! Skaties ko tu izdarīji? – viņa kliedza tikko kā bija pieslējusies kājās. – Pēc kā es izskatos un kā smirdu! Tu nožēlosi visu, sīkais mežoni, tu nožēlosi, es tevi cietumā ielikšu un parūpēšos, ka no tā tu prom netiec! – viņa auroja un apcirzdamās ap savu asi jau grasījās mesties prom.
- Nu un tu tāda arī esi – sīka un neizmācīta cūka! Nekas, es tev ieaudzināšu paklausību un ar mani tu vairs tā nekad nerunāsi! – viņš nokliedza paraudams Seniju aiz elkoņiem atpakaļ. Bet ar to vēl nepietika Senija bija izmērcēta mēslos, kas nu ap ķermeni lēnām sāka kalst, viss smirdēja un viņa nekad vēl tik ļoti nebija pazemota. Bet, kas attiecas uz Renaldo, ar viņu bija līdzīgi, bet viss tikai turpinājās, no zemes paņemdams pamatīgu sauju mēslu viņš tos aizgrūda aiz Senijas plānās jaciņas tieši pie krūtīm.
Renaldo bija uzvarējis, Senija zaudēja. Neatskatoties meitene aizmetās skriešus kratīdama zem jaciņas atrodošos smirdošos mēslus. Pār vaigiem ritēja sāļas asaras. Viņa bija sašauta par Renaldo drosmi un viņa uzdrīkstēšaniņos, par viņa bezbailīgu un milzīgo riebumu, ja jau tā spēj izdarīt meitenei. Senijai vajadzēja nomazgāties, dabūt nost riebīgos sūdus un to smaku, dabūt nost drēbes, kas ar to visu piesūkušās un viņai vajadzēja mukt. Tas bija pretīgi – viss un visi cilvēki un lopi, kas šeit bija sastopami. Viss bija pretīgi un likās pat zaudēšana pirms mašīnas sasišanas noslēgtajās derībās kopā ar draudzenēm un piespiedu ietusēšana ar Niku vairs nelikās nekas briesmīgs.
- Pagaidi, neej mājās! Tevi māte lamās par to, ka tu tur visu piesmirdini, varbūt nāc, es tev nomazgāšu muguru no akas sanestajā ūdenī! – pavēlēja Renaldo un Senija tas radīja riebumu.
- Es tev pagaidīšu! – viņa apcirtās riņķī. Senija bija pilna ar niknumu un nu, slaucīdamas asaras no vaiga ar tīrāko plaukstas daļu devās pie Renaldo. Viņā nebija žēlsirdības un ne vairs patikas. Nekā nebija, tikai milzu naids un dusmas, kas nu pavisam drīz draudēja uzsprāgt uz visām pusēm. Renaldo stāvēja pie lielas baļļas ar ūdeni un Senija bija tik dusmīga, ka pat tādu domu, kā zēnību noslīcināt, viņa vēl nebija atmetusi.
- Tu, idiot! – viņa, nespēdama savaldīties, auroja un novilka kurpi no labās kājas, lai ar to mestu zēnam. – Paskaties pēc kā es izskatos!
- Un pēc kā es?! – viņš ievaicājās, nedaudz nomierinādamies.
- Pēc tā, kas tu esi patiesībā! – viņa nokliedza un meta ar kurpi. Un, protams, netrāpīja – Renaldo bija pārāk veikls. – Pēc cūkas! – viņa, niknodamās gan par jaunieša jautājumu, gan par savu netrāpīšanu viņam, izkliedza.
- Un, kas esi tu?! – viņš ievaicājās, vilkdams nost sasmērēto kreklu. – Tu esi meitene, bet es pret tevi izturējos slikti... – viņš ieminējās, savilkdams seju žēlumā. – Piedod, es tā nevēlējos! Es nevaldīju pār sevi, vienkārši tu mani nežēlīgi nokaitināji! Kādēļ tu reiz nevarētu pieaugt un kļūt normāla pusaudze, nevis kā skabarga pakaļā!
- Un varbūt tu reiz varētu beigt jaukties manā dzīvē, stulbeni!? Kā, lai no sevis to zampu nomazgāju?
Zēns sāka smieties.
- Atbildi! – viņa iekliedzās.
- „Lūdzu!” – viņš ierunājās.
- Ej ellē, tu elles izdzimums! – viņa noauroja un mezdamās klāt zēnam, ar kulakiem sita tam pa krūtīm un pleciem. – Es tev nekad, iegalvo nekad neteikšu ne „lūdzu”, ne „paldies!” ne „labu veiksmi!”, ne arī tās pērējās pieklājības frāzes, kuras es saku NORMĀLIEM cilvēkiem! Saprati tu, zirga pakaļa?!
- Nē! – viņš izsaucās, satverdams meitenes rokas, kas joprojām bija pamatīgi notašķītas ar sivēnu mēsliem. – Un par pamācību tev, labāk sāc klausīt, savādāk tev šis laiks būs kā īsta katorga! Nepadari to visu sarežģītāku, es atlaides nedodu un mans tēvs vēl mazāk! Saprati?! – viņš dzelžaini iejautājās un tik pat dzelžaini satverdams meiteni aiz pleciem iemeta to milzīgajā ūdens baļļā. Ūdens pašļakstījās uz visām pusēm, bet sajūta bija patiešām laba – būt vēsumā no saules un smakas un mēsliem, kas palēnām jau atlipa un peldēja mazos pikučos pa ūdens virspusi.
- Ej ellē! – viņa vēlreiz pavēlēja. - Lai es tevi klausītu?! Tikai par manu līķi!
- To var noorganizēt! Vēl daži šādi neveiksmīgi sūdu joki un tu būsi pagalam!
- Tu man draudi?!
- Nē! – viņš nenozīmīgi atsauca. – Brīdinu! – Tu saprati? Vai, ne? Vēl daži joki, es tevi vērošu! – viņš noteica un lēni aizgriezās uz otru pusi, lai noteikti dotos nopeldēties un kādu uz upi vai ezeru.
- Un, kas tu esi, lai man pavēlētu! Sūds! Bet sūdos es neklausos! Saprati, tu vājprātīgā zirga pakaļa! Sūdos es neklausos! – viņa izkliedza.
- A-a-a! Tie klausās tevī! – viņš nomurmināja Senijai nedzirdam un aizgāja uz upi.
- Smaidi, smejies, kamēr tev vēl ir zobi! – viņa izkliedzās, paturēdama pēdējos vārdus. – Jo, kad mans draugs tevi atradīs, tev nebūs ne tikai zobu, bet arī tās protēzes, kas tev ir galvas vietā!
Meitene vēl joprojām dusmojās, kaut palikdama viena ar sevi un ūdeni un smaku, kas neizzūdoši sēdēja viņas miesā un matos, viņa dusmojās uz visiem laukiem kopumā un katru tā iedzīvotāju atsevišķi, viņa dusmojās arī uz draudzenēm, uz vecākiem un uz to slimīgo fantāziju, ka viņa māk braukt ar mašīnu. Viņa ienīda arī sevi, jo pati lielā ziņā bija par visu arī vainīga. Ar katru mirkli ūdens palika arvien augstāks un augstāks un, tad, kad meitenes locekļi un ķermenis jau bija pārklājies ar mazu zilu zosādas kārtiņu, tīra juzdamās, viņa izlīda laukā no lielās baļļas. Ko teiks viņa sencīši, kad pamanīs, ka baļļā peld sūdi? Senija beidzot iedomājās un šķiet ar šo vienu ideju sirds lika manīt, ka tā patiešām eksistē.
-Kāds šeit mazgājies! Tā noteikti ir viņa tā izlaidīgā bagātnieku skuķe, kas ir nežēlīgi skaista un izlutināta un tik ļoti bagāta! – viņa izmēdīja iespējamo sarunu. Bet man jau nav jātīra mēslu baļļa! Renaldo mani tur iegrūda, tad, lai pats arī mazgā!
Senijas savdabīgās pārdomas ar sirdsapziņu iztraucējās kāda pazīstama, stingra un valdonīga balss – Renaldo. – viņš bija tikko pārstājis labot žogu un nu cēla nākamo darbu, kas nu, protams, būs jāpaveic Senijai.
- O! Mazā čaklulīte jau beigusi! Nebiju domājusi, ka esi tik čakla, nebūtu laidusi pie sivēniem, bet uzreiz pie zirgiem! – viņš, nodomādams, ka Senija iztīrījusi sivēnu mēslus un tagad nomazgājusies gaida nākamo darbu, ierunājās.
- E.. – Senija vēlējās pastāstīt, bet tad aprāvās. Ja jau domā, tad lai domā vesels! Ne es viņu uz prāta ceļa vedīšu!
- Kur ir palicis Renaldo? – viņš ierunājās, likdams Senija sirdij sākt pukstēt straujāk un asinīm no dusmām vārīties dzīslās. – Tas palaidnīgais puika nekad nav tur kur vajag! Bet čakls arī mēdz būt! Tu nezini, kur viņš varētu būt?
- Nē! – Senija atteica. – Nav ne mazākās jausmas!
- Nu, labi, kad satiksi, pateiksi, lai atnāk pie manis uz ceļamo šķūņi, man būs vajadzīga viņa palīdzība! Bet, tu tagad varēsi izlaist sivēnus laukā aplokā nu, lai pabarojas, baigi kviec! Labi, Senija?!
Sivēni! Cūkas! Mēsli! Smaka! Netīrība! – tas viss meitenei asociējās ar šo fermu un viss tas ieviesa riebumu. Pamatīgu, necauraužamu riebumu un nepatiku pret visu dzīvo un nedzīvo, pret cilvēkiem, pret Renaldo. Kā viņam nebija kauna izvārtīt mani tajos mēslos? Senija aizdomājās un jau dziļi galvas tumšākajos un melnākajos nostūros kala plānu kā atriebties...
- Ku- kū! – Senijas pārdomas iztraucēdams, vīrelis ierunājās. – Es gaidu, kad atbildēsi!
Uz ko atbildēt? Senijai pazibēja jautājums. – Jā! Jā! – viņa nenozīmīgi atmeta un lēni aizvilkās uz cūkkūti atpakaļ pie smakas, mēsliem un trokšņa. Bet, kas tad meiteni tajā visā tracināja visvairāk? Laikam jau Renaldo uzvara, kad tas to ar tādu prieku un varenumu bija izvārtījis mēslos.
Meitene veikli atvilka vienu aizgalda durvju aizbīdni pēc otra, bet durvis uz aploku, protams, aizmirsa attaisīt un visi sivēni kā viens, skaļi kviekdami un skriedami uz durvju pusi, izlauza sev ceļu uz brīvību, bet Senija – ceļu uz nepatikšanām.
- Ak es muļķe! – viņa vēl klaigāja, ik pa mirklim pakliegdama arī prom bēgošajiem sivēniem. – Ko, lai nu es daru?! Divas nepatikšanos vienā dienā! Pirmo reiz izlamāja dēls, nākamo tēvs! Kur tas der? Meitene ne pa jokam uztraukdamās izmetās laukā spožā gaismā pakaļ sivēniem un palūkojās visapkārt. Kur vien pavērās skats meitenes zilajām acīm – visapkārt bija plašumi un pa tiem – prom bēgošas, nedabiskā balsī kliegdamas un aiz meža norām un zāles, pazuzdamas mājās.
- Aitas! Fui, cūkas, mājās! – meitene kliedza. – Gaujas, Melnes, sīkie kviecēji, smirduļi, tesmeņi, mājās! – viņa auroja tvarstīdama sivēnus un cūkas, kas viens pēc otra pameta mājas. Daudziem viņa pagāja garām, daudzus noķēra, bet, kā lai viņu notur? Aiz ausīm? Aiz kājām? Aiz astes? Kakla siksniņu un pavadiņu skrejošajiem „nezvēriem” nebija un tas nu izvērtās par pasaules mēroga milzīgu šķērsli.
Gandrīz visas trīsdesmit sešas cūkas aizmuka. Senijai izdevās notvert un noturēt vienu kādu sīku sivēnu, ko tā noķerdama uzreiz pacēla sev klēpī un aizsteberēja uz aizgaldu. Viņa līķa bālumā sēdēja smirdoņā, kas nu vairs nebija tracinoša un raudzījās uz to vienu nelaimīgo sivēnu. Tas urkšķēja un tirdīdams zem kājām pakaišus, tracināja Senija ar katru mirkli arvien vairāk. Kādus ticamus melus lai izdomā, lai visas vainas par cūkkūts neiztīrīšanu un cūku palaišanu tālēs zilajās, no manis pazūd? Senija lēma, bet, lai arī cik ilgi viņa mocījās meklēdama atbildi, tās nebija, un, lai vairāk nebūtu sodu un lamu, bija tikai vien doma – bēgt prom, uz mājām vai vienalga kur, lai tikai tālāk no šejienes un visām nepatikšanām.
Divu variantu nebija un jau pēc īsa mirkļa Senija steidzās uz staļļiem, lai no turienes paņemtu pēc viņas domām viskaistāko zirgu un mestos prom tālēs zilajās. Patiesībām, viņai vajadzēja tikai iespaidīgu aiziešanu! Un, kas tad būtu vēl iespaidīgāks, par mešanos auļos zirga mugurā pretī saulrietam, kad tev pakaļ skaļi kliegdams metas gan Renaldo, gan viņa tēvs?! Nekā! Bija tikai viena problēma – Senija nemācēja jāt un pirmā uzsēšanās zirga mugurā draudēja izvērsties par katastrofu, ko nākotnē pieminētu pie vēstures svarīgāko notikumu virknes.
Bet, kas tad tur īpašs?! – zirgi! Viņa noteica, atvērdama plaši vaļā staļļa durvis un palūkodamās taisni uz priekšu cik tālu vien rādīja acis. Tas bija pats lielākais un milzīgākais stallis kādu meitene bija redzējusi un visapkārt bija zirgi, to staltie augumi, kas gluži kā viss cits Senijai likās pretīgs. Viņi zviedzoši palūkojās uz ienācēju gluži ar tādu pašu izbrīnu kā meitene uz viņiem – kādas krāsas zirgi tik tur nebija! – baltie, sirmi, brūni, rudi, raibi, tumši brūni, un melni, bet pats skaistākais tomēr bija un palika zirgs pašā staļļa galā, kas nemierīgi mīņādamies uz vietas nervozēja un gaidīja, lai kāds pienāk pie tā.
Ir nu gan skaistulis! Senija izsaucās un viņas sirds uz mirkli pamira. Viss pārējais pārstāja eksistēt un nu uz nelielas sekundes simtdaļu, viņa saprata, ka šo zirgu mīl. Viņa staltais, elles melnuma zirga augums paplīvoja gar steliņģa durvīm, krēpes mētādams, tas trakoja un ar saviem skaļajiem zviedzieniem aicināja meiteni tuvāk un tuvāk. Un viņa nāca, pilnībā pazaudēdama veselo saprātu un aizmirsdama sirdbalsi, kas pirmo reizi mūžā lika kaut ko patiešām nedarīt. „Neej! Neej!” tā teica, bet Senija ar apmiglotām acīm no zirga spožuma un varas pār viņu, gāja tikai uz priekšu.
Dīvainā kārtā zirgs jau bija apseglots un pilnīgi viss, kas Senijas prāt bija nepieciešams zirgam, tam jau bija – sedli, pavada, mutes dzelži un kāpšļi, lai kājas vienmērīgi turētos pie zirga. Nedaudz dīvaini, bet Seniju tas nespēja pārsteigt, vismaz ne tik ļoti cik vajadzēja.
Zirgs uz viņu palūkojās ar niknumu un lūgsnu, lai to atlaiž. Bet Senija nevēlējās to palaist, viņa gribēja ar to aizmukt un vairs nekad neatgriezties.
Meitene uzlīda uz steliņģa vārtiņiem un stiepās pie zirga kā nekā viņai vajadzēja uzrausties sedlos, bet kāpjot no zemes tas nebūtu bijis iespējams – Senija nespēja līdz kāpslim uzcelt savu kāju un, kur nu vēl pacelt savu ķermeni līdz sedliem. Tas nu bija par daudz!
Zirgs dusmīgi raudzījās meitenē. Tā lielās, melnās acis nenovīdīgi uzmanīja meitenes katru, tas sajuta viņas bailes un glaimus, kas bija vērsti pret stalto zirgu. Zirgs juta visu un tāpat – ietiepīgi un nekustīgi palika raudzīdamies uz Seniju.
- Panāc šurp tu, stulbais lops! – Senijai izlauzās un viņa ar plaukstu centās aizķerties aiz pavadas.
Zirgs nekustējās, bet viņā vēl vairāk bija manāmas dusmas. Tikai par ko gan? Vai pret cilvēkiem, ka tie pret viņu slikti izturas? Vai tikai pret Seniju?
- Eu, nu! Renaldo zināja teikt, ka jūs saprotat! Bet še tev! Tu tikai kā garīgi atpalicis noraugies manās mokās, bet tuvāk nepanāc ne par milimetru! – meitene purpināja un beidzot aizsniedza zirga pavadu. – Ha, es tevi noķēru! Tagad panāc, lai varu uzsēsties tev mugurā! Tev taču viss jau apnicis – šis steliņģis, šīs sejas, vecās nepatikšanas! Ejam, taisīsim jaunas!
Zirgs nekustīgi stāvēja vietas un, smagnēji rūkdams, tracināja Seniju. Viņa niknojās un šķiet, ne tikai Senijai mācās dusmas, arī zirgs bija nikns.
- Tu stulbais lops! – viņa noauroja, stiepdamās un līzdama uz zirga sedliem. Tas beidzot bija meitenei pietuvojies. Un viņa uzkāpa. Nelikās, ka zirgam tas būtu paticis un ar skaļu zviedzienu, galvas atmešanu atpakaļ, vēl vienu zviedzienu, tas pacēlās uz pakaļkājās. Meitene tik tikko kā miltu maiss nenokrita lejā, ar papēžiem iekrampēdamās kāpšļos un galvu noliegdama tuvu pie zirga kakla tā tomēr pārbijās, bet pārbīlis meitenei patiešām bija milzīgs.
Un, tad, kad Senija bija noturējusies un nenokritusi no sedliem, zirgs to atkal centās nokratīt un šoreiz ne vairs tikai uz pakaļkājām stāvot – viņš lēkāja kā nežēlīgs mustangs, griezās apkārt, riņķī, tad atkal leca, vārdu sakot tā nebija vairs cīņa – uz godu un kritienu. Zirgam nebija likumu un viņš neievēroja arī Senijas likumu – vajadzēja novākt meiteni sev no muguras, lai asī ko tas prasīja.
Lai arī Senija bija pilsētnieciska, augstprātīga maita, kas nemīlēja zaudēt un zemoties, kas bija sīva pretiniece, gan mācības, gan vārdu kariņos, arī šo kauju viņa izturēja – skaļi kliegdama, dažbrīd baiļodamās un patiešām domādama, ka nositīsies, bet viņa izturēja, līdz zirgs vairāk nespēja un skaļi elpodams, tas beidzot aprima. Meitene bezspēkā atlaida starp sedliem un krēpēm sažmiegtās rokas – sāpēja visi pirkstiņi un kauliņi.
- Ha! – viņa bezspēcīgi izsaucās zirgam. – Ha, melnais elles izdzimu, es tevi uzvarēju! – uz mirkli Senijai pazuda vēlme uzsākt ceļu ar tik neprātīgu zirgu, bet tad tik pat ātri tā arī radās. patiesībā jau Senija kopš sen seniem un neatminamiem laikiem alka pēc piedzīvojumiem. Jau no mazotnes viņa bija piedalījusies dažādās atrakcijās, tikai tagad būdama pusaudze tas viss bija piemirsies – viņai vairāk neinteresēja nekas, kas ļāva aizlaisties no ikdienas rutīnas, nekas, kas sagādāja prieku kādreiz, meitenei to vairāk nespēja dot.
Meitene attaisīja steliņģa vārtiņu aizbīdni, un durvis atvērās. Zirgos rosījās zinātkāre, bet Senija Melnim atkal dzima ar mātes pienu iezīsts naids pret cilvēku. Izskriedams laukā no steliņģa, tas metās skriešus un, līganus lēcienus taisīdams, zviedza, kratīja galvu un lēkāja te uz priekškājām te pakaļkājām. Maz trūka, lai zirgs kādā asā pagriezienā nokristu un raudams Seniju līdzi, nolidotu uz zemes. Bet tomēr Senija, cieši aizvērtām acīm, sēdēja ieķērusies zirga pavadā, pie sedliem un krēpēs un gaidīja, kad nokritīs. Nebija tā, ka viņa vēlējās nokrist, tikai šis variants bija pats ticamākais.
Beidzot zirgs nežēlīgā ātrumā izšāvās laukā pa vārtiem. Tā katrs muskulītis darbojās precīzāk par jebkuru mašīnu un, lai arī kā Senija to savā ziņā nevēlējās atdzīt, viņa nožēloja, ka ar jāšanu nav nodarbojusies jau agrāk. Tas bija pasakaini, un nomierinoties zirga ašajiem lēcieniem, skaļajiem zviedzieniem un nežēlīgajai uzvedībai arī meiteni pārņēma zināms miers. Vējš sitās, mati juka acīs un zem kājām mainījās te melnzeme, te ganības, te klajas noras. Un te sekoja problēma. Senija pat attapties nepaspēja, kad priekšā parādījās krūmiem un nelieliem zāles stiebriem apaudzies paliels akmeņu krāvums. Zirgs palēcās. Pārlēca pāri krāvumam, bet piezemējoties Senija nenoturējās un, atsizdamās pret zirga ķermeni, nokrita uz zemes. Viņa atsitās pret kādu akmens gabalu un, zaudēdama samaņu tur pat arī palika.
Zirgs uzticīgi apstājās un skaļi elsodams palika pie meitenes.
(19.02.2006)
DRUKĀT
Atpakaļ uz darbu