 (www.feini.lv) |
| Artis Ostups : Klubu himna: pasaka |
| Literatūras mājas darbs „ Visi amerikāņi ir cūkas!” „ Kuš!” „ Visi amerikāņi ir resnas cūkas!” „ Mums jāiet!” „ Visi amerikāņi ir bezgalīgi resnas, sarainas cūkas!” „ Mīļumiņ, ejam!” „ Labi, burgeru es ņemšu uz mājām.” Tas viss, ieskaitot šo izteiksmīgo un, protams, ļoti nozīmīgo sarunu, notika tajos laikos, kad otrpus upei vēl bija mājas, kuras nakts biezajā tumsā izskatījās pēc aristokrātiskām suņu būdām un kad no piena bāriem pār ūdens virsmu vijās saldas paniņu sliedes. Visapkārt skanēja mūžam neizprasti joki un skaļas laktozes atraugas. Pēdējā baznīca pirms vairākiem gadiem, kad zemi klāja ziedi karavīriem un dievnamos nārstoja melnbaltas haizivis. Pateicoties šiem plēsējiem, tagad viscaur valdīja depresija un cilvēki ar ļoti asiem indes zobiem. Pār ļaudīm bija pārklājusies Amerika, gluži kā neredzama kaķu ēdīte, bet pats labākais ir tajā, ka neviens to nemanīja, laiks tecēja caur krūtīm kā izlijusi upe, un cilvēki tumši ticēja, ka viss ir forši. * Otto un Marija iznāca no piena bāra, garām skrēja zilas, slaidas ēnu laivas. Abi mīlnieki tai mirklī sajutās kā smalkas diegu laipiņas, ja pieņemam, ka pilsētvide bija ezers, kurš smaržoja pēc brīvdabas seksa un pīļu pūtieniem. Viņi devās mājup. Abu vientiešu naktsmājas – milzīgs īresnams, kurš grima gan zemē, gan mākoņos un kurš vienlaicīgi kalpoja arī par bezdibeni, pili, skolu, patversmi, klubu, bordeli, muzeju, pagrabu, troksni un tumsu zem laika delfīna kreisā spārna. Pilnīgi iespējams, ka tieši tai brīdī, kad Otto ieritinājās gultiņā un kad pār viņu klājās plāna skumju kārtiņa, iespējams, tad šis nelaimīgais idiots saprata, ka bēdas un visa šī smaka ir aizstājama ar ko pavisam citu. * Un tad bija rīts, ne jau kaut kāds tur rīts, bet rīts ar prostitūtām uz trepēm, ar dīdžeju, kurš kādam sēdus aizmidzis klēpī un atstājis plates griezdamies, un ar mērķi iet prom no šīs sifilisa apsēstās kūts, iet tikai tāpēc, lai atrastu ko jaunu. Bet māja bija it viss. Katra istaba – vesela mošeja ar miljoniem kupolu, koridori – labirinti, kuri meta ārprātīgus līkločus, gluži kā amerikāņu kalniņi. Šausmas! Šausmas nomāca Otto. Īresnams bija kā milzīgs audzējs, kurš juta bēgšanu. Marija tajā brīdī, pamanījusi Otto prombūtni, raudāja un lūdzās zobu fejai, lai tā vedot viņas mīļoto atpakaļ uz tumsu, tātad uz meitenes silto, maigo puncīti. Bet nekā. Nekas nelīdzēja. Drīzumā jau raudāja viss nams, jo visi savtīgi mīlēja Otto, bet pats varonis jeb idiots joņoja tumsā, klupdams pār kompaktdiskiem, kuros Marija bija ierakstījusi savas egoistiskās raudas, kuras atgādināja Britnijas Spīrsas neizdotos ierakstus, bet Ottiņam simpatizēja Eminema samtainais „ fucking” tembrs un viņš neatļāvās nevienu no tiem diskiem atskaņot savas tukšās galvas diskotēkā. Otto turpināja skriet. * Puisis daudz domāja, pārsvarā jau par to bezvārda sajūtu, kuru viņš tik izmisīgi meklēja. Šeit der pieminēt arī to, ka par Mariju nekas atmiņā gandrīz vairs nebija atlicis. Tāds idiots! Pēkšņi supervaronis ieklīda kādā dzimšanas dienas tusiņā, kur no tumbām plūda jaunākā Marijas klubu himna „ Viņi dejoja vienu vasaru”, tā tiešām bija graujoša, meitenes dejoja karstā svētlaimē. Otto neko daudz nesaprata, skaidrs bija tikai tas, ka šeit smaržoja pēc saskābuša, nepasterizēta piena. Un, protams, Ottiņš dodas vēl dziļāk īresnama dūmvados. Tas tik ir muļķis! * Pagāja vairāki gadi līdz notika kaut kas ievērības cienīgs, respektīvi, Otto nokļuva ļoti tumšā cellē un aizmiga. Kad pamodās, izrādījās, ka puisim blakus gulēja svētais kakadu, tam uz galvas auga burgeri un depresija. „ Pēk, es esmu pūkaina pīlīte!” austiņā iekliedza putns. „ KO?” „ Ruk, esmu sarainā amerikāņu cūka!” „ Ko tādu?” „ Esmu nākusi, lai izmistu tev blakus.” „ Ej prom!” kautri pavēlēja Ottiņš. „ Es rados tava izmisuma un Marijas plaģiātisma rezultātā, ir pareģots purva zvaigznēs, ka man tevi laikam jāglābj, bet ...” „ Kāds vēl „bet”? Uz ko es tiecos?” „ Uz gaismu!” laimīgi ieķērcās mutants. „ Kas ir gasmui?” „ GAISMA, idiot!” „ Ā!” „ Tas būs tavs miers, es tevi uz to vedīšu,” klusi savus pēdējos vārdus izdvesa neradījums. Celle pārvērtās mazā, šņorēm apvītā kartona kārbiņā, kuru no zemes pacēla kāds mazs, zilacains puisītis un ātri uzskrēja augšup pa savas ģimenes vasarnīcas kāpnēm. Cilvēki visapkārt atgādināja laimīgus baņķierus, upes bija prieka asaru sliedes, bet Otto pārdzima zirneklītī, kuru visu mūžu turēs stikla kastītē un kuru nakts vidū allaž kaitinās zobu fejas un Britnijas Spīrsas balsis. |
| (21.02.2006) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |