 (www.feini.lv) |
| venija : Dzeltenie akmeņi |
| Akmeņi ietīti dzeltenā papīrā ar uzrakstiem „es tevi mīlu” mētājas mana loga priekšā. Starp tiem- pirmās sniegpulkstenītes un balti melnās sniega kupenas. Viņš nāca katru dienu un stādīja viņas dārzā dzeltenos akmeņus. Lika tos vienu pie otra un gaidīja, kad viņa iznāks ārā, pacels vienu un saudzīgi ieliks kabatā. Viņš slēpās aiz kaila ceriņkrūma. Mazliet bailīgi, ik pa brīdim izlienot laukā no savas pelēkzilās ēnas. Saule vēl nesildīja, bet dzeltenums akmeņos gan. Kuprains vecītis un sniegs manā acu priekšā. Puteņo. Vecītim maisiņš izbira un nu snieg putuplasta sniegs uz maniem dzeltenajiem akmeņiem. Bet viņi neskums, viņi tikai dzeltenojas un ik pa brīdim atgādina „es tevi mīlu”. Kas ir es un kas ir tevi? Tad mani vai tevi? Tad kuru? Sasaluši baloži sasēžas uz viņas akmeņiem. Kā akmens skulptūras izkrāsotas ar vāveres astes otiņu, smalki rūpīgi, pat kaligrāfiski. Līnija līnijā, punktiņš punktiņā.. Man gribas sviest, bet nav ar ko. Ar akmeni? Ar to, kas man kabatā? Diez vai. Lai jau sēž, lai perē kā vistas- dzeltenas olas ar apdruku „tevi mīlu”, lai iemarinējas kā pieminekļi. Man nav žēl, tika baloži nepatīk. Tie nosedz manus dzeltenos akmeņu un šad tad es aizmirsu, ka kāds mani mīl. Nē, mani nē, es jau nezinu, kam tie akmeņi domāti. Es zinu, ka dārzs izskatās skaists ar tiem un tukšs bez. Ap tiem virmo īpašs gaiss. Dzeltens? Tā, kurai tie akmeņi domāti, tā var būt laimīga. Tā var iet pa dzelteno akmeņdārzu ar akmeņu sviedēju un fantazēt par dzeltenām Valentīna dienas olām. Un, ja nu tomēr nav neviena blakām, tad lai dzeltenie akmeņi mani silda cīruļputeņa laikā, kad zem pārdrošo meiteņu puķainajiem lindrakiem pasprūk sniegs. Iespējams tikai putuplasta. |
| (26.02.2006) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |