 (www.feini.lv) |
| Zetiņas domugraudi : LEKCIJA KOSMODROMĀ |
| Šai mazajā kopienā sapņiem vairs netic. Šai dzīvbūtņu kompleksā, ko sauc par Zemi, Tik reiz’ pa reizei pasapņo, kas notiek dzīvē, Ja nabaga indivīdam priekšā ir gadījusies glāze sīvā. Šai izolētā sabiedrībā, ko dēvē par cilvēci, Nebrīnās, pat zapiņam pie stūres redzot vilku pelēci. Un ja kādam pagadās tikt lidmašīnā vienā laidā, Tad kādēļ neielidot debesskrāpī lokā slaidā? Visi šausmīgi trako, kad Irākā notiek kari, Bet nebrīnās, ja koncertā kādu nospiež cilvēku bari. Pārapdzīvotus rajonus un ubagus apspīd ultravioletie stari, Bet biznesmeņi limuzīnos aizspiež degunus un prom pa visu vari. Vienmēr ir bijuši un būs tai pasaulē mēsli, Tā ka pilnīgi publika sajūsmā lauž krēslus. Publika? Ā, jā! Tie esam mēs – no malas vērotāji. Mēs neiejauksimies, nekas… kaut gan, Tāpat pēc šīs mazās kopienas nebūs sērotāju. 17.03.2004 |
| (18.11.2004) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |