 (www.feini.lv) |
| Zetiņas domugraudi : Liktenis |
| Pāršķēla debesis zibens šautra. Pāršķēla debesis, pāršķēla pušu. Pašķīda uguņi zilganzaļi, Pašķīda dzirksteles mirdzošas, gaišas. Pārplēsa debesis pērkona grāviens, Izplēsa caurumu plašu un lielu, Nokūp garaiņi karsti un sutīgi, Aizplūst šis tvaiks pa caurumu prom. Tapa šī pasaule spoža un tīra, Tapa pats Likteņtēvs apmierināts. Iemeta pasaulē prieklaimes ābolu, Aizšuva plēsumu dimanta diegiem. Sašķīda ābols pret zemes klintīm, Sašķīda ābols, izbira sēklas. Izauga spožspoža laimes ābele Sudraba ziediņiem, zelta āboliem. Domīgi kasīja bārdu Likteņtēvs, Sāpēs sarāvās varenā sirds. Cirtienu klaudzieni, zāģu sanoņa Plosīja Likteņa dvēseli lielo. Nocirta ābeli, norāva ābolus, Norāva ābolus, nolauza zarus. Ļautiņi, cilvēki acīm aizsietām Deldē gan savu, gan citu laimi. Sapuva āboli mantkārībā, Lapas sadega skaudības liesmām. Dusmās gailēja Likteņa acis, Sažņaudzās dūres, cilājās krūts. Debesis satumsa, izdzisa zvaigznes, Apklusa sienāži, norima vējš. Zibeņi rūkdami plosīja pasauli, Izgaisa cerība, klusums un miers. “Mācieties nopelnīt laimi un mieru, Cerību sargājiet, klusumu cieniet! Līdz tam šo laimes graudu es paturu, Kamēr jūs paši to atradīsiet.” Noteica bārdā skumīgi Liktens. Prieklaimes ābols tam delnā dus. Dus un dusēs vēl daudzus gadus, Līdz pasaule gatava uzņemt to būs. 17.03.2004 |
| (18.11.2004) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |