 (www.feini.lv) |
| The Everlasting : Vai tu? |
| Šķiet, tu mani īsti nesaprati. Kad es gāju pa to netīro Maskavas ielu un skatījos tev pretī, Tas nebija tikai tāpēc, lai apjaustu, cik īstenībā bērnišķīgs tu vari būt. Man, protams, prieks, ka vari gardi pasmieties. Dzīvesprieks jau pagarina dzīvi. Tikai... jā. Izsmieties no sirds par mani varēji. Laikam esmu slogs tev. Tā ka iešu. Viena pati atkal pa to sasodīto ielu! Gaidot kādu ideālu kārtējo, cerot, ka tāds sastapsies. Var jau būt vienai, pie vientulības esmu vairāk pieradusi pat Nekā pie savienības. Jūtu, kā mana elpa saraujas. Katra minūte šķiet nejēdzīga, ja nav kāda, toties laiks... tas steidzas daudz, daudz lēnāk. Un toties nekaunoties varu pati sev teikt: “Kā man patīk sniega pārslas, krītošās uz trotuāra!” Ja būtu starp tām viena īstā, es to noteikti noķertu. |
| (08.03.2006) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |