 (www.feini.lv) |
| gramatas : Stāsta 8.nodaļa |
| - Un tagad, kāpjam visi uz zirgiem un sekojam man! – skaļi, ar zināmu vadoņa un uzvaras takti balsī, noteica Renaldo tēvs, braši sēdēdams savā, ne visai skaistajā, raibajā, mustangam līdzīgajā zirgā. Senija jau sen sēdēja zirga mugurā, kad viņas draudzenes nožēlojami stīvējās ar savām garajām kājām, taukiem un problēmām tikai uz sedliem. Tas bija tik nožēlojami, viņām nepatika zirgi un zirgiem nepatika viņas, bet visu, ko vajadzēja pārdzīvot, viņas dzīvoja tikai Senijas dēļ, lai redzētu viņas skūpstu ar Niku. Pat tas bija nožēlojami un ar katru mirkli Senija arvien vairāk un vairāk saprata, ka sabiedrība, kas atrodas viņai apkārt ir nožēlojama – viņa, viņas draudzenes, visi izlepušie bagātnieki, kuriem pat vārdus Senija nezināja. Tie visi bija nožēlojami... un nevienam no tiem nebija ļauts Senijai pavēlēt, nebija ļauts likt kaut ko darīt vai uzspiest savu gribu... Un viņi nedrīkstēja uzspiest savu gribu, sakot, ka Senijai Renaldo ir slikts draugs. Tā nedrīkstēja, jo ne jau viņām ar Renaldo jātusē, bet gan pašai Senijai. Niks klusi sēdēja melna, garām kājām zirga sedlos un ar acīm pavadīja katru Senijas kustību un izsekoja katru acu skatu, kas traucās prom no viņiem visiem un meklēja Renaldo. Kāpēc? Viņa nesaprata! – Vai viņai nelaikā būtu radusies sirdsapziņa, kas lika atvainoties par to, ka kādu sāpinājusi? Kā apsaukājusi, izmantojusi un smējusies par viņu. Un varbūt tomēr iemels bija kāds cits? Bet vai varbūt tā bija tikai neveikla sagadīšanās – šis nebija ne īstais laiks, ne arī vieta tādām jūtām kā mīlestība! Nē, Senija Renaldo bija ienīdusi jau no laika gala, ar viņa nabadzību, vecākiem un viņa paša dzīves uzskatiem... Mīlestība šeit nevarēja rasties, jo naids bija sējis savas sēklas... Un tomēr saka, ka no naida līdz mīlestībai tikai viens solis! Nē, ne jau Senijas un Renaldo gadījumā! Visiem citiem tā spēj būt, tikai ne Renaldo ar Seniju! Te bija tikai nodevība, naids un augstprātīgam, protams, arī savtīgums, bet nekad mīlestībai... Tā domāja Senija. Renaldo, godprātīgi sargādams, pārējos jātniekus bija nostājies rindas galā kopā ar citu veselu baru jauniešu. Šķiet Senija viņam bija tukša vieta, viņš to uzlūkoja tikai pa reizītei vien, bet, tad, kad skatījās, likās, tas to uzlūkoja kā smaidīga maija saulīte, mīlestības pilns un tieši to viņš tai centās pateikt ar klusējošām lūpām un acīm, tā vien, bez vārdiem, zilbēm un skaņām. Bet mīlniekiem jau nevajag vārdus, nevajag zilbes un skaņas! Viņi saprotas tāpat klusējot. Jautājums tikai – vai viņi bija mīlnieki?! Nebija, bet Senija tāpat saprata, ko viņš klusējot saka! Un, tas varbūt liecināja par pretējo?! Tikko kā visi bija uzklunkurējušies zirgu sedlos, noklausījušies palielu lekciju, kur gan zirgam ir „gāze”, kur „bremzes” un, kā visbeidzot rīkoties, kad zirgs paniski izbiedēts un gatavs skriet ar galvu caur sienu, ceļš sākās. Pa malu malām bija dzirdamas jautras jauniešu čaloņas, sarunas par bezveidīgām lietām un skeptiskas piezīmes par to cik ceļojums jau tagad ir garlaicīgs – visi tikai jāj un runā...Bet neviens no viņiem nesaprata cik jau šī pati jāšana ir skaista un gracioza! Tie taču bija zirgi, kaut citiem tos nebija kauns nosaukt par parastiem smirdošiem lopiem... Ilgu laiku, Senijas domas traucās pie sevis, Renaldo un to, kas varētu sanākt vai nesanākt. Dziļi sirdī viņa zināja, ka viņai zirgu puisis patīk, bet viņa to neuzdrošinājās atklāt sev skaļi, jo baidījās no pārējo attieksmes un paša Renaldo, kad tas padzirdēs, ka princese bezsirde ir iemīlējusies parastā zirgu puisī. Tas būtu šausmīgi, ja Senijai būtu jāuzklausa citu jauniešu noraidošā attieksme un smiekli. Tas būtu traģiski! Kaut neskatoties uz šo nepatīkamo atziņu, šķita, ka visdrīzāk tā arī notiks. Nē, tā nevarēja notikt! Es nepieļaušu, ka iemīlēšos tajā zirgu puisī! Mani ķers trieka un citus tāpat, tikai no smiekliem! Ko, lai es daru, kā lai izkuļos no šīs lielās ķezas?! Kā, lai meloju visiem pēc kārtas? Kur lai sadzejoju tik daudz melus? Kā, lai atkratos no visā problēmām... Ak, Dievs, kāpēc senči mani uz šejieni atveda?! Liktens lēma satikt Renaldo! Zirgu bars paklausīgi gāja rindiņā viens aiz otra, kamēr jātnieki purpināja par zirgu nejēdzību un nepaklausīgu, kad tas vai nu nedaudz lēnāk sāka iet vai pielika soli. Ik pa mirklim varēja saklausīt dusmīgs lamas vērstas uz zirgu saimniekiem un vienmēr, kad kaut kas tāds atskanēja Senijai gribējās sadot kādam pa seju. Viņu kaitināja tie nožēlojamie cilvēku bari, kas, re, še bija ielauzušie, lai par dažiem simtiņiem skaidā naudā, divas nedēļas no vietas ar piedzīvojumiem un problēmām pavadībā jātu pa mežu takām, līdzenumiem un upmalām. Viņu tracināja katra pesimistiskā piebilde, katra piezīme un sliktie vārdi un atkal Senijai vajadzēja aizdomāties par to, cik gan ļoti viņa šeit ir izmainījies un palikusi par cilvēku. Saule svelmīgi karsēja debesu zilo velvi ik pa mirklim paslēpdamās aiz kāda lielāka vai mazāka balta pūku mākoņa. Kaut no rīta diena bija bijusi apmākusies, tagad, pēcpusdienā nekas vairāk par to neliecināja. Diena bija silta, varētu pat teikt karsta, vēja nebija un varēja just, ka zirgiem gluži tāpat kā jātniekiem ir nogurdinoši. Viņi jāja pa plašas kūlas noaugušu, baltu pīpeņu un zilo zvaniņu nosētu lauku, viens aiz otra, iemīdīdami pamatīgu risi ceļam. Visapkārt bija klajumi, lieli plaši klajumi un, kur vien skatījies uz visām debess pusēm slējās pasakaini horizonti, kur pļavas sajaucās ar zilajām debesu velvēm. Šie kadri vairāk atgādināja kādas mežonīgo rietumu filmas kadrus. Visi jaunieši gluži kā tādi bandīti jāja rindā, kas ik pa mirklim sašūpojās un te vai nu kāds zirgs atpalika, vai paskrēja pa priekšu, bet tā izjuka, sataisīdama pamatīgu zirgu baru, kas ātrā solītī jāja uz priekšu. - Un kā būtu, ja mēs pieliktu soli?! Manam zirgam tracina šitais karstums! – Senija izkliedzās, visiem dzirdot, bet pēc tam pamatīgi iezvēla ar pēdām zirga sānos. Viss bars pakāpeniski salīgojās, kad garām kā bulta tiem aiztraucās Senija melnā Elles zirga sedlos. Visi nolūkojās un ar atsaucīgiem „ūja!” sveica skaisto un graciozo jātnieci. Dažiem skauda viņa drosme, citiem šarms, vēl kāds tikai uz to nolūkojās, bet, kur vien paskatījās, meitenes ķermeni caururba daudz, daudz acu skatu. Viņi arī gribēja tā traukties, gribēja mesties līdzi vējam, just katru zirga kustību, katru pakava sitienu pret zemi, katru zirga elpas vilcienu, bet viņi nebija tik drosmīgi, lai kaut ko tādu atklātu arī citiem. Drīz vien pēc plaša un ilga lūguma zirgu saimniekam, Renaldo tēvam, visi zirgi, lielā mežonīgo rietuma cienīgā barā metās pa plašajām ganībām uz priekšu. Visi kliedza, spiedza, daži smējās un sajūsmā kliedza, bet nevienam no tiem nebija tik ļoti bail, lai tas momentā apstātos un sadusmots izkliegtu, ka šis sasodītais naudas izkrāpšanas veids nekam nederot. Pēc neilga laiciņa pamatīgas auļošanas, zirgi palēnām aprima, smagi elsojot, uz priekšu tie gāja lēni, lçni. Tikai Senijas zirgs negribēja padoties, melnais Elles zirgs bija par pašpārliecinātu, lai tagad tā vienkārši, gluži kā pārējie ciltsbrāļi norimtu, kad priekšā vel garu garais ceļš. Sīkiem, bet straujiem riksīšiem tas jāja pašā bara sākumā, noraudzīdamies uz plašajiem tālumiem, kur vērās acu skats, plašo zāles pļavu, kas vijās zem pakaviem un cerībām, kas nezūdoši dzima prātā. Senija smaidīja, par spīti draudzenēm, kas mūždien nebeidza daudzināt, cik gan Senija dzīvojot laukos, palikusi pati par laucinieci. Viņa smaidīja par spīti Nikam, kas ik mirkli uzlūkoja to, bet tikko tā pavērās viņā, tas novērsās un par spīti savām nesaprotamajām un neatrisināmajām jūtām pret Renaldo. Un pat skaistais modelītis Aleksandrs viņai nesagādāja skumjas, jo vairāk viņa uz to bija lūkojusies, jo mazāk vēlreiz gribēja uzmest tam acis – katru mirkli, ik sekundi, tas vai nu smaidīja kā siltā sūdā iekāpis, runājot ar kādu blondīni, vai arī bija iekarsis karstasinīgā flirtā ar kādu tumšmati. Viņš bija brunču mednieks un tieši šos džekus gluži tāpat kā mazus, raudošus un nekā nesaprotošus bērneļus, viņa nespēja ciest. - Vajadzētu piestāt! – skaļi nokliedza Renaldo tēvs un apturēja savu zirgu. – Šeit ir upe, zirgi padzersies, bet mēs paši nedaudz atpūtīsimies, bet pēc tam ceļu turpināsim. Lēna straume pludināja uz priekšu tumši brūnas ūdens masas. Upi no viena krasta iežogoja skaisti meži, aizauguši ar maziem krūmājiem, papardēm un lazdām, bet no otras puses, cik tālu vien skatījies pavērās milzīgi pļavu klajumi. Nekas nebija mainījies, diena bija tik pat karsta, zirgi piekusuši vēl vairāk un, jo vairāk nāca prātā pelde upē, jo vairāk un vairāk to arī gribējās. Zirgi piesteidzās pie ūdens un purnus gremdēdami vēsā atsvaidzinošā ūdenī, dzēra. Cik skaisti bija redzēt zirgus te šādi dzeram visus kopā vienoti un neizšķiroši! Tas atgādināja senos laikus, kad cilvēki vēl nepārvaldīja pār pasauli un meži, klajumi, debesis un upes piederēja dzīvniekiem un putniem... Senija sēdēja uz liela laukakmeņa un klusi iekšienē smaidot, priecājās par draudzeņu dusmām, par sāpošajām kājām un pakaļām. Senijai tas nelikās nozīmīgi, jo jau visai sen pēc jāšanas viņai nekas netika sāpējis. Pēkšņi meitenes plecā ietriecās kāda zirga samtainas purniņš. Tas skrubinājās gar viņas roku un maigi kutināja. „Izbeidz!” Senija bija noteikusi, domādama, ka tas ir Elles nelabais, kas tikai tādā veidā izrāda meitenei cik gan ļoti to mīl. - Ej pastaigā! – viņa noteica. – Es vēl vēlos pasēdēt uz zemes. - To jau vēlamies mēs visi – kādu mirkli pastāvēt uz zemes! – pēkšņi meitenei aiz muguras ierunājās kāda balss un meitene pagriezās. Viņai aiz muguras stāvēja tas pats smukiņais modelītis, tas, kas flirtēja ar katru no meitenēm un nu, noraudzīdams sev jaunu flirta upuri, bija ķēries klāt Senijai. Senija nosarka. Kaut arī nosarkušo seju aiz veselas kārtas iedeguma nevarēja redzēt daudz, viņas vaigi kaisa no domas vien par skaisto Aleksandru. Beidzot tas bija viņu uzrunājis un visas domas par viņu kā brunču mednieku, palēnām pagaisa. Tas, ka viņš flirtē neko daudz nenozīmē! Viņš tagad runā ar mani! - Un mirkli palidot! – viņa uztraukusies atteica, pati, šķiet, tagad atrazdamās simtiem metrus virs zemes. - Es esmu Aleksandrs! – viņš pēkšņi izsaucās un pasniedza meitenei plaukstu. - Es esmu S-senija! – viņa atteica, uz mirkli cenzdamās izdomāt, kāds gan varētu būt viņas vārds. - Kā tev patīk šis ceļojumiņš!? – viņš izteiksmīgi iejautājās. – Tā kā manīju, ka esi baigi mežonīga jātniece! Nodarbojies ar jāšanas sportu? - Nē, tikai man trāpījās labs zirgs! Elles zirgs – tāds mežonis, bet mums ar viņu sapas... - Mans gan ir lēnīgs! Velkas kā uts pa kažoku! – viņš pakritizēja un pasmaidīja Senijai ar savu žilbinošo smaidu. Tā ir ķēve, tu dulburi! Senijai gribējās izkliegties, bet viņa valdījās. Ko gan viņš padomātu, ja es viņam tagad tā uzbruktu?! - Saulīt, redz kur tu esi! – Renaldo ieteicās, pienākdams Senijai klāt un to ap vidukli apskaudams. Senija bija nikna. Viņš speciāli bija atnācis tagad, lai patraucētu Senijas flirtu ar Aleksandru. Tāds nelietis! Kretīns! Maitas gabals! Vai viņam patiešām nav nekā cita, ko darīt, nekā traumēt manu privāto un personisko dzīvi? - Renaldo, - viņa atteica un nemanāmi centās iznirt no viņa apskāvienam, bet tas neizdevās, Renaldo iekrampēja viņu sev klāt vēl ciešāk, tādējādi padarīdams Seniju vēl dusmīgāku. Ko gan viņš atļaujas? – Es runāju ar Aleksandru cik gan šo zirgu saimnieks ir izaudzinājis pasakainus zirgus! - Es redzu, ka tu mani atstāji novārtā! – viņš atteica ar pietēlotu mīlestību. - Kopā mēs būsim visu vakaru! – viņa atteica kļūdama arvien aizkaitinātāka. - Un naktī?! – viņš no teica un slidināja roku augšup pie viņas krūtīm. - Mēs vēl padomāsim! – Senijai steidzīgi iekliedzās un atrāva viņa roku no sava ķermeņa. - Es laikam atstāšu jūs divatā! – Aleksandrs noteica un nedaudz vīlies, lēnā solīti aizsteidzās prom. - Es runāju ar Aleksandru! – viņa nikni, bet pietiekoši klusi, lai pārējie nedzirdētu, izsaucās. - Es redzēju kā tas kretīns vilināja tevi uz savas gultas pusi! – viņš pasmīkņāja. - Kā tev nav kauna! – Senija nokliedza un tikko savaldījās, lai neiekrautu viņam kārtējo pļauku. – Tas, ka tu esi perverss un samaitāts lops, nenozīmē, ka arī pārējie ir no tādas pašas sugas! – viņa pieklusināti kliedza un rāva Renaldo prom no pūļa. - Es neteiktu, ka viņš ir suga! Mikrobs! Suteners! Pārgribējies suns! – viņš, diži nepretodamies, sekoja Senijai. - Un, kas tādā gadījumā pa sugu esi tu?! - Cilvēks! - Atkal jau tu mani smīdini! Zini, tu no tā katra esi pa drusciņai – gan suns, gan suteners, gan tārps! – viņa noteica, savilkdama lūpas dusmās jau grasījās doties prom. - Tu aizmirsi pieminēt, ka esmu cilvēks! – viņš noteica un aiz elkoņa atvilka viņu atpakaļ. - Diemžēl tas tu neesi! – meitene spītīgi ieminējās. - Es par tevi cīnīšos! – viņš varonīgi atteica.- Tas kretīns tev nepieskarsies! Nekad! - Gluži tāpat kā šis kretīns! – viņa noteica. – Nekad! – Bet pēc tam vēl pamācoši uzlūkoja Renaldo. – Un, kas es esmu?! Kāda lelle, par kuru var cīnīties, kāds kauss, kāda uzvarētāja balva?! Es esmu meitene un par mani NEBŪS nekādas cīņas NEKAD. Meitene izrāvās no Renaldo rokām un nu viņa bija aizkaitināta par visu, ko Renaldo bija izdarījis, pateicis un, kā pret meiteni izturējies. Tas bija nepieļaujami! Viņš cīnīsies?! Ha! tas bija smieklīgi, jo, ja patiešām būtu kaut kāda kauja vai cīniņš Renaldo jau nebūtu tas, kas uzvarētu... Pēc mirklīša viņi jau atkal sēdēja zirga sedlos un pilnā gatavībā līdz ar vēju traucās tālāk. Viss bija mierīgs, jaunieši runāja visapkārt vērodami dabu un smaidīdami viens otram. Aleksandrs nolūkojās uz Seniju, likās, ka viņš to vēro līdz mirklim, kad Senija pieķēra viņa acis raugāmies uz sava ķermeņa. „Tad jau gan es viņam kaut ko nozīmēju!” Viņa bija izsecinājusi, un tad tikpat veikli pār viņu nāca tā sliktā atmiņa, kad Renaldo iespējami jauno attiecību sākumu bija pazudinājis ar dažiem mīļvārdiņiem un apskāvieniem. Senijai nebija drosmes tuvoties Aleksandram. Bija tāda sajūta, ka vajadzētu palūgt piedošanu par Renaldo izturēšanos, bet vai tad viņš bija izdarījis kaut ko tādu, ko Aleksandrs nedarītu vienā gabalā?! Nē, un, noteikti arī šī atvainošanās skanētu visai muļķīgi. Lai nu kā tur bija un kā nebija, bet fakts bija tāds, ka Renaldo savus vārdus „Es cīnīšos par tevi!” palēnām arī sāka īstenot – katrs skatiens, ko tas veltīja kaut uz Aleksandra pusi bija pilns ar varonību un cīņas sparu, tiesa gan, to, cik tālu viņš ies „karojot” par Seniju, meitene nezināja. Patiesībā jau viņa nemaz nebija noticējusi, kad Renaldo to tika pateicis, bet nu, savu sacīto viņš gaužām arī piepildīja. Palēnām pār debesu zilo zilgmi slējās krāsainas vakara debesis. Saule rietēja, pasakaini krāsodama ar saviem dziestošajiem stariem debesis sarkanīgās, violetās, dzeltenās un oranžās krāsās. Viss slēpās aiz vakara dzestras, vakara miera, ko vien nedaudz centās salauzīt jautrās un reizē arī nedaudz sērīgās putnu dziesmas un zirgu soļi. Likās, ka tikai šādam mirklim varēja dzīvot, piedzimt, redzēt vakara saules rietu, debesis, bet tad ar smaidu uz lūpām, vairāk neko negribot, nomirt. Daudzi neredzēja šo skaistumu, tas likās netīrs un parasta, un, tam laikam arī bija attaisnojums, jo visu laiku dzīvojot pilsētu smirdoņā, maņas notrulinās – acis nerāda tik skaidri, ausis nesaklausa klusākas skaņas un sirds nejūt nedz skaistumu, nedz priekus, nedz bēdas. Bet Senijas sirds vēl juta. Juta to, kas pārējām likās melns un pelēks, tik parasts un vientuļš. Viņa spēja priecāties par saules stariem, rietu, zirga elpām un zviedzieniem. Tā juta kaut ko, kaut nedaudz vairāk un nedaudz stiprāk nekā tās pārējās pilsētnieku notrulinātās sirdis. Beidzot viņi iejāja melnā mežā, kur cauri brikšņiem, nogāzušiem kokiem, zariem, skudru pūžņiem un akmeņu krāvumiem, caur veda tikai viena niecīgi maza, līkumota, bet labi kopta un aprūpēta taciņa. Mežs nelikās tik skaists, cik bija šķitušas pļavas un klajumi, bet tam jau arī bija visai saprotams iemesls – tur bija saule, neliela vakara gaismiņa, bet šeit, jo dziļāk mežā gāja, jo vairāk koku un lielāka tumsa... Bet, protams, kā jau jebkuram bezizejas ceļam arī šim bija izeja un mazā taciņa pēc neliela laiciņa līkumošanas izvijās nelielā nometnes vietas klajumiņā pie upes, ugunskura vietām un stieņa, kur rindā vienu aiz otra bija iespēja piesiet zirgus. Zālīta klajumā bija izmīcīta, dažviet tās pat nebija, kaut kur to klāja smiltis, citviet zeme, bet neskatoties uz visu šo, šejiene likās noslēpumaina un šeit kaut kas šķita patiešām vilinošs. – Noteikti tā, tā noslēpumainība bija radusies tikai no tās krēslas, kas šeit bija vēl tumšāka un vēl biezāka un, kur tikai pa retam varēja manīt blakus stāvošā zirga jātnieku. Siltā diena bija pārvērtusies dzestrā vakarā un doma, kas tikai nesen bija paplēnējusi par peldēšanos vēsajā upes ūdenī nu likās pamatīgi, pat nedaudz par daudz atvēsinoša. Pie tam odu bari un visi pārējie riebīgi uzmācīgie asinssūcēju bari lidinājās ap zirgiem un cilvēkiem, tādējādi pataisīdami visus nīgrus un neapmierinātus. Viņi bija piekusuši – kā zirgi, kas visu ceļu bija pavadījuši vai nu skrienot vai lēnā gaitā tecinot uz priekšu, tā arī cilvēki, kuri visu laiku bija mocījušies saules karstajā spelgoņā. - Zeme! – visapkārt atskanēja laimes un priekpilni saucieni par to, cik gan prom no sedliem ir labi, par to, kā sāp kājas, par, to cik ļoti visi ir piekusuši, kā grib ēst un doties gulēt. Tas viss atskanēja no neapmierināto cilvēku mutēm, bet Senija nevienu no šīm problēmām nevarēja piedēvēt sev – visu ceļu viņa bija lauzījusi savu saprātu un domas par Aleksandru un ik pa mirklim, protams, domās bija iesēdies arī Renaldo uzmācīgais, pazust negribošais tēls. Ja tā godīgi, viņu uztrauca abas šīs personība un vēl vesela kaudze dažnedažādu problēmu... Un, lūk, viena no tām tieši tagad ar sāpošām kājām un stīvu pēcpusi nāca uz Senijas pusi. – Senija, mēs pārdomājām! – izsaucās problēma, kas bija iemiesojusies Lindas ķermenī. – Zini, lai mūsu uzvaru mēs izbaudītu pilnīgāk, tev vienu nakti būs jāpārguļ ar Niku vienā teltī... - Ko?! Jūs smejaties? – Senija izsaucās, neticçdama savām ausīm. Tā bija pirms pirmspēdējā lieta, ko viņa būtu gatava darīt attiecībā uz Niku. „Kas tad bija pirmspēdējā? Un pēdējā?” Jūs jautāsit. Tad, lūk, jums atbilde – Pirmspēdējā lieta bija skūpstītos, bet diemžēl šī lieta arī bija visai ticama, jo ar katru mirkli arvien tuvāk klusi un neapjaušami nāca tas nelaimīgais mirklis... bet pēdējo lietu nemaz neminēsim, tā tāpat jau ir apjaušama... , protams, ka tas bija sekss... - Nē, mēs nesmejamies, runājam gluži nopietni! - Un, kas būs, ja es negulēšu ar viņu vienā teltī?! – Senija kompromitējoši ievaicājās. - Nu, tad zaudēsi mūsu draudzību, jo kā jau mēs visi zinām derību parādi ir vissāpīgākie... - Un arī visneizpildāmākie! – viņa izsaucās un tad pār lūpām laida veselu kaudzi ar pārmetumiem, kas veltīti tikai un vienīgi Lindai ar Eliju. – Kas, jūs domājat, ka tagad, es pakāsu kaut kādās stulbās derībās un jūs ar mani varēsit darīt kā gribēsiet?! Nekā, kā teica, es ar viņu vienreiz tikai noskūpstīšu un viss! Viss, samierinies! Un beidziet mani šantažēt! - Labi, nodevējiņ, rīt jau pret tevi būs noskaņota visa grupiņa, ja šo nakti tu negulēsi vienā teltī ar Niku! - Un, kā tad tu pret mani viņus noskaņosi?! Viņi nav suņi, nesarīdīsi! - Varbūt saderam?! Es draudzējos ar šīs grupiņas pašu bagātāko cilvēku un, kam ir nauda, tam ir vara! - Tici, man, tieši šajā mirklī jūsu draudzība izjuka! – Senija spītīgi noteica. – Tam, kam ir nauda ne vienmēr ir tas, kam pieder arī bagātība! - Ko tu ar to domāji?! – viņa noteica, bet Senija jau bija paprāvā attālumā. - Kad izaugsi beidzot laukā no tiem mātes brunčiem un pati sāksi pieņemt kaut cik normālus lēmumus, tad sapratīsi! – viņa vēl dzēlīgi piebilda, bet pēc tam pazuda prom pavisam. Ugunskurā koši kvēloja sarkanas uguns mēles, cepās desiņas un vārījās ūdens, lai pēc tam varētu padzert siltu kafiju. Visi jaunieši sēdēja ap ugunskuru un stāstīja smieklīgus atgadījumus no savām un citu dzīvēm. Visi jautrojās, kaut arī no sākuma bija šķitis, ka šāda, tik dažāda, no dažādiem slāņiem un ieņēmumu avotiem, ir tomēr tik līdzīgi. Varētu pat teikt, viņus visus vienoja kas kopīgs – tie visi bija cilvēki ar savām problēmām, saviem smiekliem, priekiem un skumjām, kas arī visiem šķita līdzīgs. Desiņu čurkstoņa un smarža piepildīja visu apkārtni, jauniešu vēderi lika noticēt, ka jau ir gan laiks vakariņām. Tik patīkami bija iekosties maizes rikā klāt piekožot pamatīgu desiņas normu. Tas likās parasts laucinieku ēdiens, bet tagad pēc veselas dienas jāšanas zirga mugurā, tas nebija tik traki, kā likās. - Vienmēr tā bija, ja kaut kā kādreiz trūkst, tikai tad apjaut, ko patiesībā esi pazaudējis, tiesa gan, Senija to tagad vēl neredzēja attiecībā uz savām draudzenēm, bet noteikti, ilgi nebija jāgaida, jo klāt nāca nakts un kārtējais jautājums – Kur gan lai guļ, jo tādas lietas kā telts un draudzeņu, kurām telts piederēja, Senijai vairāk nebija! Un tā, lūk, bija pirmā un, kā jaušams, pati nopietnākā problēma. Protams, Senijai jau bija arī nedaudz skumji, kad visi jaunieši bariņos kā zvirbuļi sasēduši jautri runāja un smējās. Viņa bija viena, viena raudzījās uguns košajās mēlēs, sildīja plaukstas un bija iegrimusi dziļos pieņēmumos, kas būtu, ja būtu... Varbūt nevajadzēja kasīties ar draudzenēm? Senijai mirklīti bija uzmeties jautājums, bet tad gluži arī tāds pats pretjautājums – Ja Senija tagad piekritīs un „nodancos vienu reizi pēc viņu stabules”, tad ar vienu reizi viņām nepietiks un, jau nākamajā reizē viņas atkal centīsies uzkundzēties... Ko es te lemju?! Tāpat esmu problēmās, jeb kā teiktu Renaldo, sūdos līdz kaklam! Vajadzētu lūkot, ko var darīt lietas labā!...Lai neiekultos vēl lielākos mēslos... - Sveikas, meitenes! – viņa pielabinošu balss toni un žilbinoši smaidot uzrunāja attālāk sēdošās draudzenes, kas pavisam iegrimušas pārdomās par skaistajiem Aleksandra tipa zēniem un viņu medniecisko dabu, raudzījās ugunskura dzeltenajās mēlēs ik pa mirklim aizdomiski palūkojoties te uz Seniju, te uz Aleksandru, te uz kādu citu. - Mazā nodevējiņa iemaldījusies godīgu meiteņu bariņā! – izsaucās Elija, kaut viņas balsī nebija jaušamas nekas, tikai tukša, bezveidīga intonācija, kura pat neko daudz nevienam nenozīmēja. - Labāk saki maza nodevējiņa iemaldījusies nodevēju bariņā! Tā skanēs pareizāk... - Ko tu gribēji?! – viņa pārtrauca. - Es nāku ar priekšlikumu! Tā kā mēs vairākkārt esam mainījušas mūsu derību noteikumus, tā es vēlos visu uz pusēm arī dalīt! Šodien visas gulēsim vienā teltī ar Niku, ja nē, es pretēji tam, ko jūs citiem par mani teiksit, es pateikšu, ka arī jūs neturiet vārdus... - Labi, labi, mēs sapratām tavu domu! – Linda izsaucās, saskatīdamās ar Eliju. – Un tā kā ne tikai tu esi iekūlusies ķezā, bet zināmā mērā arī mēs esam vainīgas, labi, mēs piekrītam! - Ko?! – Elija neizpratnē izsaucās, nesaprazdama vai Linda to domā nopietni vai arī tas ir kārtējais viņas neveiksmīgais jociņš. - Būs jautri! – viņa pamatoja un piemiedza ar aci Elijai. - Jauki! Tādā gadījumā gatavojiet telti! – Senija smaidīja, priecādamās, ka draudzenes tik vienkārši piekritušas viņas priekšlikumam. Meitene priecājās, ka tomēr vienā telti ar viņu būs arī draudzenes, jo, lai arī kādas viņa bija dažādās dzīves situācijās, ko teica un kā kasījās viņas visas trīs tomēr bija draudzenes. Lieki bilst, ka visai labas, pat sirdraudznes, kas draudzējās jau kopš bērnudārza laikiem, tikai dažreiz nesadzīvoja, jo kā jau visiem, gan priekos, gan bēdās viņām mēdza būt katrai savas domas un dēļ tām arī strīdi. Bet visām meitenēm bija kas kopīgs – kopā viņām vienmēr bija jautri, tās mēdza smieties un smīdināt citus un, protams, pašas sevi arī... Dažu laiku viņu draudzība bija ideāla, bet nu arvien biežāk un biežāk gadījās cilvēki, kas „viņu riteņos meta sprunguļus”, tādi, kas gribēja viņas sanaidot un izšķirt. Nu jūs jau saprotiet... Pēc mirklīša liela rozā telts ar sarkanām sirsniņām, tieši tāda kādas foto bija pēdējā stilīgāko lietu sarakstā, rotāja zaļo nakts zāli un tumsiņu kas klāja apkārtni. Varētu pat teikt tā bija īsta mīlas ligzdiņa, tikai atkal bija kāds āķis, kāda problēma – nebija mīlnieku, un, kam gan vajadzīga kaut kāda debīla, sirsniņām noklāta, pie tam rozā telts?! – Protams, lai izceltos! Tāds bija Lindas dzīves moto – „Ja kaut ko dari, tad tikai tā, lai pārējiem paliek mutes neaiztaisītas”. Protams, tas bija iespaidīgi, bet nereti vien Lindai pēc sava moto dzīvošanas sanāca ne tādas vien nepatikšanas, kā par piemēru, pagājušo reiz uz skolu pirmajā septembrī viņa atnāca baltā līgavas kleitā un ar ziedu pušķi rokās. Skatiņš jau bija labs, to apgalvoja visi, bet tikai direktors bija pārlieku apskaities par tādu „nelielu pirmā septembra izmantošanu”, ka muti viņš aizvēra tikai pēc tam, kad bija nolasījis pamatīgu lekciju Lindai un piekodinājis, lai tādus jokus viņa vairāk netaisa.... Bet, kuram gan tas interesēja... Laiks gāja, tapa arvien jaunas joku idejas, jaunas nepatikšanas un paši joki smieklīgāki vai ne tik smieklīgi, bet kā jau noprotams, beigās kā „happy end” bija un palika gara jo gara lekcija... Kad Senija ievilkās teltī tur jau lepni un neaizkarami bija ieritējušās abas viņas draudzenes un Niks, kas ar zināmu sašutumu un neizpratni lūkojās visā notiekošajā. Viņa sejā rosījās zināmas bailes un neziņa par to, kas varētu notikt un gribot negribot, Senijai sāka šķist, ka viņa tam agrāk vai vēlāk „nozags” pirmo skūpstu. Pē! Senija, nekā cita nespēdama pielietot, klusi nopūtās un burtiski apkrita uz zemes, zem galvas kā spilvenu pasviezdama savu ceļa somu un visas nepatikšanas, kas tur atradās. Draudzenes izteiksmīgi lūkojās uz Seniju, nenolaizdamas no tās ne acu, it kā gaidīdamas, to skūpstu, to uzvaru... Bet nesagaidīja. Senijai nebija ne omas, ne gribēšanas, lai tagad teltī, kuru grezno daudzas, jo daudzas sirdis, kādu skūpstītu. Tas likās nepieņemami un pats galvenais tas pārkāpa Senijas ētikas normas un likumus. Bet, vai viņai maz tādas bija?! - Eu, nu meitenes?! – pēkšņi ierunājās Niks, kas visu laiku nekustīgi bija vēries uz tukšumu teltī. – Kāpēc jūs mani ataicinājāt?! - Tu te nenuko! Mums vienkārši bija vajadzīga jautra kompānija un tā kā tu pie tās piederi... Uzdzīvosim! – Linda pašaizliedzīgi izmeta un no bikšu kabatas izvilka kāršu kavu, redzēdama, ka Senijai viss notiekošais dziļi vienaldzīgs, Linda piesējās tai. – Ahoi, guļošā skaistule, man liekas mēs atnācām jautroties! - Labojums! – Senija nepacēlusi galvu no ceļa somas atteica. – Jūs atnācāt un atvilkāt arī mani! Man nav nekādas omas spēlēt ar jums kārtis! - Senija, - Linda neatkāpās. – man liekas, tu zini par ko ir runa! - Jā, nu un!? – viņa atvilka. – Kādreiz! Tagad nē, man nāk miegs! - Skumsti pēc sava princīša?! – Elija izmeta, domādama par Renaldo. - Ko es te darīšu?! – atkal nepacietīgi ieminējās Niks. - Nekā! Tu ar mums te paliksi visu nakti, tu mūs sargāsi! – Elija valdonīgi ierunājās. - Ta-ta sargu izvēlējušās! – viņš atteica un tupus piesliedamies kājās, lai neaizskartu Senijas ķermeni, pagriezās uz izejas pusi. – Labāk būtu pasaukuši to būdu, toAleksandru! - Bet Senijai patīc tu! – Linda izkliedza un Niks pagriezās atpakaļ. – Tu varētu palikt... - Katrs jau pēc sevis spriež! – Senija izmeta. – Un, ja tu, Linda, nezināji, man jau ir draugs – Renaldo! - Nu, tad, ko jums vajag no manis?! – nikni ierunājās Niks, zaudēdams pēdējās pacietības paliekas un nu jau iestādamies telts izejas durvīs. - Paliec! – nomurmināja Elija un atrāva viņu atpakaļ teltī. - Nu, ļauj taču viņam iet! – Senija ieprotestējās, jo viņu kaitināja šī neskaidrība – ne jā, ne nē, ne balts, ne melns. - Nē, kamēr tu viņu nenoskūpstīsi un neparādīsi mums uzvaru derībās! - Par ko iet runa?! – Niks nesaprašanā ieminējās. - Par tevis bučošanu! Niks pasmaidījās, bet pēc tam slimīgā skaļumā nokliegdams – Kas, jūs, slimas esiet?! – izmetās laukā pa durvīm tā, ka ne dzeguze pakaļ nenodziedāja. - Redz, Senija, tu viņu aizbiedēji ar savu kūtrumu! Es taču redzēju, kā patiesībā viņš to skūpstu gribēja. Sīkais, naivais skolnieciņš tikai baidījās, ka tu viņu neapēdīsi... - Aizveries! – Senija izkliedzas. – Kā tu vari viņam uzspiest manu skūpstu?! Tev nedalec, ka ne es, ne viņš to skūpstu negrib?! Cik jūs tomēr esiet sīkas un nepieaugušas! Varētu pat padomāt, ka prātiņš neaug līdzi ķermenim! - Un tu jau esi baigi attīstījusies?! – pasmīkņāja Elija. - Vairāk jau par tevi! – Senija izkliedza un tieši tajā mirklī, kad būtu sekojis pamatīgs dusmu vilnis, atvērās telts durvis... Visu meiteņu skatieni tika pievērti atnācējiem, tā vietā, lai tur nožēlojami stāvētu Niks, kas tā bija mucis no sava likteņa Elijas un Lindas apveidā, tur stāvēja būda Aleksandrs, Renaldo un kāds, kam meitenes nezināja vārdus, bet tāds visai pasīks un īpaši nesimpatizējošs ne vienai no meitenēm, pie tam no viņiem nāca pamatīgs cigarešu smārds. - Sveika, Saulīt! – noteica Renaldo un nedaudz samāksloti krita Senija ap kaklu, protams, tur slēpās atkal zināma deva cīņas par meiteni, jo pretī ar lielām, brūnām teļa acīm stāvēja Aleksandrs un nespēja vien noticēt kā gan tāda bagātniecīte iemīlējusies tādā laukstrādniekā kā Renaldo. - Vai jums nav kādas brīvas vietas mums dažiem džekiem, kas atstāti zem pajumtes!? – iztraucēdams mīlestība pilno mirkli starp Seniju un Renaldo, ievaicājās Aleksandrs. - Tev jau vienmēr atradīsies! – Elija ierunājās un koķeti pasmaidīja, tālu no tās neatpalika arī Linda, kas gluži kā apmāta mirkšķināja te vienu, te otru aci. - Jauki! – viņš noteica un, pilnībā nerespektēdams ne Senijas ķermeni, ne arī kādu citu, nometa savu ceļa somu uz telts grīdas, bet pats nokrita sēdus blakus abām meitenēm. Trešais jauneklis bikli palūkojās uz kādu tukšāku vietu uz zemes, klusi pieplaka pie sienas un sariktēdams somu, tā, lai viss būtu pa ķērienam, palūkojās uz visiem telts iemītniekiem. Tā vietā, lai visas trīs meitenes uzmācīgi kaitinātu Niku, mazo kautrīgo puisēniņu, viņām blakus teltī atradās citi, daudz skaistāki un droši vien arī normālāki un pēc to maciņa biezuma raugoties, arī pieņemamāki zēni. Tikai neviens no viņiem gan nezināja, kā vakars beigsies... Un te nu bija jauna atkāpe Senijai, lai pafilozofētu, bet abām pārējām meitenēm, lai enerģiski piekvantētos tik ļoti izdaudzinātajam un viennozīmīgi arī skaistajam brunču medniekam. Senija gulēja pašā telts vidū, tiesa gan tā nebija nedz vis iekārojamāka, nedz visai patīkamākā vieta, jo no vienas puses gulēja Renaldo, uzmācīgi gluži kā jau salkani iemīlējies mīlas balodītis, bet no otras jauniņais, diezgan interesantais un savā reizē tik ļoti nesaistošais svešinieks. Viņš bija savādāks nekā abi pārējie jaunieši, kuriem droši un bez šaubām varēja piedēvēt modes žurnāla skaistulīšu vietas, Patriks bija diezgan sīciņa auguma un pati pirmā un reizē arī pēdējā lieta, kas iešāvās galvā viņu uzlūkojot bija – ko gan viņš dara šajā teltī?! Protams, neviena no meitenēm to tā arī nepajautāja – visas bija pārāk aizņemtas, Senija ar dusmām pret Ronio un viņa drosmi, bet abas pārējās meitenes ar aizrautīgo flirtu pret Aleksandru. Lieki bilst, ka laukā bija vēls vakars un tuvojās pat nakts un, ka tieši ap šo laiku galvā dažiem auga pamatīgi joku un neķītrību plāni... ... un, lūk, arī uzpeldēja jautājums... - Mož paspēlējam uz izģērbšanos?! – Linda drošsirdīgi ievaicājās un plaukstās paņemdama kāršu kavu. - Ko tu māki?! Pokeru?! Zolīti? K.. – ievaicājās Aleksandrs. - Lēnāk pār tiltu, no sākuma spēlēsim Duraku! – Linda noteica, ignorēdama Senijas protestus, un samaisītās kārtis lēnām klāja pa telts grīdu. Vēl ilgi „mīlas ligzdiņā” bija sadzirdamas jautras cilvēku balsis, skaļi smiekli un ļoti piparotas sarunu tēmas. Kā jau vienmēr tādos pasācienos pie dabas krūts, pa nakti, gulēšanai teltī kopā ar visjautrāko kompāniju bija arī sekas – visu nakti, lai arī kā nāca miegs, viņi neaizmiga, kāda diskusija izvērtās par interesantu, kāda tēma par ieinteresējošu, lai tik vienkārši, kad pārējie te teju pie auss kliedz un smejas, aizmigtu. Arī kārtis tika spēlētas, bet pēc vairākām šmaukšanās reizēm ik pa vienam diskvalificēja un, protams, līdz zināmajai apģērbu robežai – apakšveļai neviens netika ticis. Seniju tas priecēja, viņai nebija nekāda prieka spēlēt te kaut kādu debilu kāršu spēli kopā ar nepazīstamu kompāniju un Renaldo, kas bija viņai darījis pietiekoši pāri un, kuram viņa bija darījusi pāri. Ak, Renaldo! Ar šādiem vārdiem Senija domās tika aizmigusi uz rīta pusi, kad sarunas bija kļuvušas klusākas un kompānija miegaināka. Pareizāk sakot, jau aizmiga viņi visi no rīta puses, katrs tikai citā laikā... Mēs noteikti bijām tikai nepareizi cilvēki nepareizajā vietā, laikā un pasaulē... Kādēļ mums vajadzēja satikties?... |
| (27.03.2006) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |