 (www.feini.lv) |
| Babadura : Talants |
| Uzrakstīsim kārtējo dzejoli par mīlestību vai par nāvi! Un tad vēl vienu! Un tad vēl vienu un apstiprināsim savu pašlepnumu, ka nu ir tik daudz tēmas par ko rakstīt! Jupī jē! Bet tad vienu dienu pēc pilnas klades par šo tēmu nav vairāk, ko rakstīt. Gribas, bet nav, jo pieriebās rakstīt dzejoļus par mīlestību un nāvi. Hmmm, kas tālāk? Nu tālāk var uzrakstīt 3-4 dzejoļus, cik tomēr garlaicīgi ir visu laiku rakstīt dzejoļus par mīlestību un nāvi. Principā 3-4 reizes atkārtoties, mainot vārdus, ka lasītājam rodas iespaids, tie esot dažādi un par dažādām lietām. Un tik tiešām, no kurienes lai lasītājs - interpretētājs zina, par ko ir šie dzejoļi, ja ES viņus uzrakstīju un ES labskanības pēc samainīju vārdus vietām, ieliku liekus vārdus un nomainīju dažus vārdus ar sinonīmiem, vai trakos gadījumos vispār ar vārdiem, kuri tikai MAN asociējas ar to, pret ko es viņus nomainīju. Hmm... Un tālāk? Papriecāties par to, ka pastāv cilvēki, kas to visu lasa? Kuri tajos atrod savas domas, un tāpēc uzskata tos par vērtīgiem, kamēr viņiem vienu dienu nepieriebjas visur meklēt savas domas, vai arī meklēt pretējas domas, lai tās varētu apstrīdēt? Kuriem paliek garlaicīgi un kuri vairāk nelasa? Jā, rakstīšana - tas tik tiešām ir talants. Tas laikam bija "mākslīgais intelekts", kurā skanēja vārdi pēc principa, ka cilvēki ir ģeniālas būtnes – tie ir atraduši n-tākos veidos, kā sarakstīt dziesmas, dzejoļus un stāstus par mīlestību (vai kaut kā tamlīdzīgi). Vai arī vēl trakāk, kad vienam cilvēkam pajautāja, kāpēc viņam patika grāmata, kuru vajadzēja lasīt visai klasei, un kura tikai viņam vienīgajam patika - viņš atbildēja "Bet vai tas nav ģeniāls cilvēks, kurš spēj uzrakstīt 150 lpp par neko?". Tad jau varētu veselas dzeju grāmatas nelasīt, izlasot vien virsrakstu, kur rakstīts "par mīlestību" – neko jaunu jau neuzrakstīs. Pats ģeniālākais ir tas, ka atrodas vēl arī cilvēki, kuri tādas grāmatas pērk, nomā bibliotēkā, un ne jau tāpēc vien, lai būtu ko rakstīt uz apsveikumu kartiņām. Un tālāk? PS. Atvainojos, ka nepieminēju pirmo etapu, kad cilvēks visos dzejoļos žēlo sevi un raksta, kā viņam sāp. Tas apriebjas visātrāk, ka nav nemaz pieminēšanas vērts. (Bet tas nenozīmē, ka tādus dzejoļus nevajag rakstīt - kā man viena draudzene pateica "Kādam taču ir jāžēlo mani, un ja to neviens nedara, tad darīšu es pati") PPS. Nu vai nav smieklīgi, ka es RAKSTU, ka nav vērts rakstīt, un SŪTU uz saitu, lai visi (cik nu visi, tikai tie, kuri vēl joprojām meklē ģeniālas idejas) varētu šo IZLASĪT. hmm.. ;) 15.11.2004 |
| (18.11.2004) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |