 (www.feini.lv) |
| Alienz : Mirstošā paradīze |
| Tumši un drūmi mākoņi ir pārklājuši debesis, kur parasti sēdēja jautrā un koķetā saule. Milzīgas asaras krīt no debesīm, liecot sīkstos koku zarus arvien zemāk. Smagās lāses ar skumjām nopūtām gāžas iekšā sērīgajā ezerā, kurš jau gadu desmitiem atstāts še nekopts un aizaudzis ar netīrām ūdenszālēm, kuras smacē šo bēdu sagrauzto ezeru, atņemot tam pēdējo elpas vilcienu. Zāles stiebri ir piegūlušies cieši zemei, kura klusi tos mierina, kad tie katru reizi saraujas no smagnējo lietus lāšu cirtieniem. Vecais milzu laukakmens ir apaudzējis biezu jo biezu sūnu kažoku, lai varētu pārciest visnekrietnākos un visaizskarošākos dabas untumus. Laukā nav redzama neviena dzīva radība. Vecā lapsu ala, kur vēl pērn lapsu māte laida pasaulē trīs savas jaunās atvases, tagad ir pamesta, tukša un applūdusi. Vecajos, satrupējušajos ozolos vairs pat nav manāma neviena noplukusi vārna, lai gan šur tur zaru vijumā var saskatīt nekārtīgi savītas žagaru čupiņas, kurās parasti savus laupījumus slēpj viltīgās žagatas. Sašļucis ir arī vecais skudru pūznis. Tā ārkārtīgi sarežģīto arhitektūru negaidīti izjaucis kāds milzīgs ozola zars, kas nav spējis turēties pretī postošā vēja neaprakstāmajam un graujošajam spēkam. Pavisam spokaina un biedējoša, izgaismota spožajā zibeņu gaismā, izskatās drūpošā klints, kurā daži bezbailīgi un pārgalvīgi putni ierīkojuši savas mājvietas. Klints šķautņu mestās ēnas līdzinās vecas, krunkainas raganas sejas vaibstiem. Koku nokarājušās saknes ēnā veido pinkainus, neķemmētus, garus matus, bet milzīgā laukakmens ēna veido milzīgu degunu, kurš līdzinās raupjam kartupelim. No šī skata pat vislielākais un bezbailīgākais drosminieks! Tikai puskilometru attālā milzu kalna kontūras liekas rāmas un mierīgas. Kalnu neuztrauc ne debesu lietās asaras, ne mirstošais ezers, pat šaušalīgā ēnu spēle, šķiet, neizraisa tam nekādas emocijas. Jau gadu simteņiem kalns te ir stāvējis, daudz asaru pār viņa smailēm ir lietas, daudz kas apkārt ir miris. Kāpēc ēnas vientuļnieku nebiedē? No ēnām kalnam ne silts, ne auksts. Kalns pats spēj būt vēl divkārt biedējošāks un šausminošāks! Taču kalns stāv vientuļš un ver savu skatienu tālumā. Tā vien izskatās, ka viņa akmens sirds tver pēc cerības, ka citur ir savādāk. |
| (25.04.2006) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |