Kad dienas beigās priekškars krīt
Viss nebeidzas, pēc inerces tas slīd
Līdz beidzot neprātā tas stājas
Reiz salūst zars uz kura sniegi krājas
Tas viss tik smalkā ilūzijā tērpts
Viss greznums kas ap meliem vērpts
Un laiks bez prāta sienā triecas
Un zars tik tuvāk zemei liecas
Vēl akmens viens, drīz seko otrais
Manas asinis tā uzvaru rotās
Bez jēgas tukšums smacē mani
Nu sit taču ko tu vēl gaidi
01.11.2004 |