 (www.feini.lv) |
| Lāsma Feldmane : Slepkavība |
| Tur viņš gulēja, maitu liju aplidots, slims un tik nožēlojams. Apkārt viņam bija sastājuši cilvēku bari. Tie ļauni smējās, aiz smieklu maskas censdamies nomaskēt nedrošību, kas bija par šī vīra iespējamo atvesaļošanos. Nē, to viņi nekādā gadījumā nedrīkstēja pieļaut! Cilvēki vīru pazina, šo veco nelieti, kas agrāk tik uzmācīgi ikvienam no viņiem bija staigājis pakaļ. Citam vairāk, citam mazāk, bet ikvienam tas bija atgādinājis par savu eksistenci. Pie dažiem tas ieradās naktī, lai traucētu gulēt stāstot par sevi. Jā, šī vīra lielākā nelietība bija tā nepanesamā uzmācība un egoistiskā stāstīšana vienīgi par sevi. Citreiz šie stāsti bija ļoti jauki. Cilvēki sāka klausīties par jautrajiem notikumiem, lielajām un mazajām laimītēm, ko šis vīrs tik izjusti viņiem stāstīja. Bija gandrīz neiespējami atrauties no klausīšanās. Kad vīrs savu stāstu bija pabeidzis, cilvēki vēl ilgi lidoja eiforijā par tik tiko dzirdēto. Tikai tad atgriezās viņu ikdiena, kur ietilpa gan dienas rūpes, gan neveiksmes. Tādos brīžos visvairāk cilvēki gribēja atpakaļ veco vīru, lai tas ar saviem stāstiem palīdz aizmirsties. Tā tas turpinājās ilgāku laiku, līdz viņš, kas tur tagad gulēja maitu liju apsēsts, bija gaidītākais ikviena cilvēka sirdī. Tie kļuva atkarīgi no stāstiem, ko šis vīrs viņiem stāstīja. Cilvēki vairs nespēja pienācīgi izdzīvot savu dzīvi, jo vienmēr bija interesantāk klausīties vīra stāstīto. Tik' ne jau vien par skaisto viņš bija pamanījies cilvēkiem stāstīt. Jā, itin bieži un neatlaidīgi viņš spēja uzmākties ar visļaunākajiem un cilvēku sirdīm sāpīgākajiem stāstiem. Vai viņš klausījās, kad tie teica, lai beidzot izbeidz runāt? Protams nē! Redzot cilvēku sāpes, tas vēl detalizētāk atklāja stāsta saturu. Ar viņu cīnīties bija gandrīz neiespējami. Kad pats sagribēja, tad arī stāstīja. Citus šis vīrs pat bija pamanījies novest līdz neprātam. Cilvēki to vairs nespēja izturēt. Viņi bija gatavi cīnīties! Cits atturīgāk, cits drosmīgāk, bet lielākā daļa savācās barā, lai šo nelieti iznīcinātu. Bija tādi, kas ne par kādu naudu nevēlējās vīru nogalināt. Tie ieslēdzās mājās un kā mierinātāju vēljoprojām gaidīja ciemos veco vīru. Bet viņš nenāca. Vīrs nevarēja atnākt, jo sasists gulēja klajumā tik tiko dzīvs. Apkārt lidoja maitu lijas, kas nāca tam arvien tuvāk, bet ausīs tas dzirdēja nežēlīgus smieklus un saukļus : "Ēdiet viņu! Apēdiet, lai tas nekad mums vairs neuzmācas!" Vīrs aizvēra acis. Viņš nomira... Cilvēki stāvēja apkārt kā zemē iemieti. Viņi paši vairs nesaprata, kāpēc vairs nespēj pasmieties. Tie cerēja, ka pēc vīra nāves, tie beidzot spēs pilnvērtīgi sākt dzīvot. Bet nu tā nebija, jo, kā izrādās, tie bija nogalinājuši paši sev ko tik ļoti, ļoti svarīgu! Mirstošais vīrs bija viņu atmiņas... |
| (07.05.2006) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |