 (www.feini.lv) |
| Zora : Mīļā |
| Nepadoties, mīļā! Tikai uz mirklīti apsēsties, lai atvilktu elpu. Tad celties un turpināt iet pretī mērķim. Sarkanās augstpapēžu kurpēs, tulznām plīstot, neklibojot un neļaujot sejai kļūt par sāpju spoguli. Vien pirkstus savelkot dūrēs. Neraudāt, mīļā! Vien pāris karstas asaras, pāris degošas, lai sasilda aukstos vaigus, kuru bālumā sastindzis lepnums un spīts. Nebaidīties, mīļā! Nebaidīties no ēnām, jo tām jau nav sirds. Un no tumsas vēl mazāk, jo tajā nav pat ēnu. Nebaidīties no ienaidniekiem. Tikai mazdrusciņ... no vienaldzīgajiem. Neaizgulēties, mīļā! Vēl tikai piecas minūtes. Saule jau negaidīs un neatstās rītu. Tavas puspavērtās acis jau apzīmogojušas pienākumus. Neklusēt, mīļā! Vārdu jau nav nemaz tik daudz, un tie paši nav pietiekoši stipri, lai liktu sadzirdēt tiem, kuri neklausās. Nepriecāties par agru, mīļā! Rozes jau novītīs, bet paliks ērkšķi, kurus, varbūt jau rīt, tev nāksies nolauzt ar lūpam, ar kurām vēl vakar miglā meklēji ķiršu ziedus, un norīt nesakošļātus. Nenoskumt, mīļā! Esmu paslēpusies tepat, ceriņu krūmā. Smaržo līdz reibumam saldi- tāpat ka rudens mitrā zeme, tapāt kā sarkanās rozes, viņa dāvātās. Ceriņu krūmā smaržo līdz reibumam saldi. Jau vasara. Nesapņot, bet izdzīvot sapni, mīļā! |
| (21.05.2006) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |