 (www.feini.lv) |
| Aivis Grasmanis - Domātājs : -Līdzeklis- |
| Noklusēta, notušēta tā rēta, kas sirdī reiz dziļi dzīta. Nevienam netiki stāstījis kā patiesībā bija, proti, izlikties perfekti, ka pat neiespējamākie meli par patiesību mūsu ausīm taps. Cieši turi sevī to sāpi, kuru nāktos ārā laist, lai spētu ar padomu vai draudzīgu plecu kā līdzēt. Tad jājautā, kam sāp vairāk, tev vai mums? Nespējam kopā rast zāles pret to, ko neizprotam, nav līdzekļa cīņā ar sevi, ja neatveries mums. Atceries kādi draugi reiz bijām, sanācām kopā ar radiem, gāja gadi, bet tevī salūza kas smalks, ko nespēju ne saskatīt no malas, ne labot ātri, Iespējamo variantu ir daudz, kas varētu būt ieperinājies tevī, baidos riskēt ar dārgumu tādu, kas gadiem krāts un saudzēts, prāts vēl darbojas un ir ass kā žilete, Kā snaiperim nopūdelēt un garām šaut, ja uz spēles tik daudz kas likts, nav tiesību spēlēties ar tik daudz likteņiem un līdzi purvā raut... Nāktos ar steigu sēsties pie pārrunu galda, lai beigtu šo nebeidzamo konfliktu loku, Panāktos pretim un atvērtu logu, kas aizvērts tika, kad ceļā uz sirdi salūza mehānisms smalks. Piedāvājumā pakalpojums jauns, pēdējais svaigā gaisa malks, ko bez domāšanas ilgas nodotu lietošanā tev, Darītu visu iespējamo, lai būtu kā agrāk, kad atgrieztos vecie laiki, attiecībās pajukušais nostātos savā vietā. Centība un patiesums būtu labākais līdzeklis, ko dotu panākoties pretim vienam no mums. Ne velti ir teikts, ka viens nav karotājs, nepieciešams atbalsts jebkurā frontē, neviens karš nav bezgalīgs, to pat zina bezdelīgas lidojot virs mums. Var ilgi tirgoties un šķēpus lauzt, viens solis un esam atgriezušies izejas punktā, tur pat, kur sākām tik cerīgi. |
| (22.05.2006) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |