 (www.feini.lv) |
| Efeja : Vēja ziedi |
| Pa Vecrīgas ieliņām šaurām, šai rudens naktī es klīstu, Un kā sabradāts zieds, Lēni vīstu. Senlaiku nami miegā duss. Visapkārt tik tukšs un kluss. Vienīgi laternas vējā šūpojas, Par kaut ko žēlabaini sūrojas. Un zeltaina lapa nočaukst zem kājām, Itkā jautā, kādēļ neeju uz mājām? Bet kā lai turp eju, Ar bēdu nomāktu seju? Ko lai daru ar visiem - kas un kā, Ja negribu es skaidrot nekā? Ja nevēlos savu sirdi atvērt, Un vēlreiz uz sapratni cerēt. Cik bieži es kādreiz vīlos, Kad pēc palīdzības griezos. Kad trūka kāds mīļš vārds, Kāds acu skatiens maigs, vai glāsts. Man teica – tu maza vairs neesi, Ar visu tikt galā pati spēsi. Tādēļ labāk naktij savas bēdas sūdzu, Un vējam pēc palīdzības lūdzu. Viņš vienmēr mani uzklausīs, Un liegi matus noglāstīs. Ar rudenīgi vēsām rokām apskaus, Uz sava pleca izraudāties ļaus. Un baltus vēja ziedus dāvās, Kas nekad nenovītīs plaukstās manās. Bet rītausmā, kad mājup došos es, Tas ausī man klusi iečukstēs. Tu mana lielā, mazā meitene, Kam maiga bērna dvēsele. Ja kādreiz bēdas tevi māks, Un skumjas domas vajāt sāks, Tad atceries šos vēja ziedus trauslos, Tie pateiks tev, Kur mani meklēt. |
| (11.06.2006) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |