 (www.feini.lv) |
| Efeja : Liktenis |
| Ved mani liktenis Pa līkumotiem dzīves ceļiem. Caur purviem dūksnainiem, Un drūmiem siliem. Caur zaļām pļavām, Ziedu dārziem smaržīgiem. Gar bezdibeņiem baisiem, Un jūras krastiem smilšainiem. Caur bezgalīgiem tuksnešiem, Un krāšņām, brīnišķīgām oāzēm. Te kalnā augšup jākāpj man, Te atkal lejup dodos es. Te pagrieziens tik spējš un negaidīts, Te ceļa vidū milzīgs akmens apejams. Ne solis nav uz priekšu paredzams, Vien liktenim šis ceļš ir pazīstams. Viņš zin, Kur sākums tam, Un kur tam gals. Viņš zin, Vai noiešu līdz galam to, Vai saļimšu jau pusceļā. It visu zin mans ceļvedis, Par to kas bija un kas vēl būs. Vien neteiks tas man it ne kā, Būs vienmēr mēms un kluss kā kaps. Nelaimē, tas aklo tēlos, Nekad nepalīdzēs, nepažēlos. Arī manos laimes brīžos, Auksts un nejūtīgs tas paliks. Liktenis nepielūdzams ir. Arī uzpirkt nevar to. Atliek vienīgi tam sekot |
| (11.06.2006) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |