 (www.feini.lv) |
| Endželīc : Spēkasievas atdzīšanās |
| Es nemāku būt vējš. Nemāku skriet ar klapēm uz acīm, Es redzu pretīgi atņirgtos zobus, Izķēmotās sejas Un netīros pirkstus, Kas baksta manu dvēseli. Es nemāku apiet šķēršļus. Iesprūstu emociju uzplūdos. Nemāku pārvarēt Un nemāku iet taisni. Asarām noslacīta ir taciņa atpakaļ. Pagriezties, toties es māku Un aiziet- vēl labāk. Es nemāku saldēt, Nepazīstu aukstumu, Tāpēc man nav biezas ādas. Rūdījums man nepielīp, Neietērpj. Esmu atvērta brūce. Tu pieskaries, Man- sāp... Neesmu pazīstama ar imunitāti, Ar vienaldzību. Vārdi joprojām dzeļ, Es neprotu šalkt, lai nedzirdētu. Es klausos ar sirdi Un raudu ar to. Bet labi, ka ir vējš uz pasaules, Labi, ka ir blakām. Tas iztīra brūces, Aizšalc prom liekos vārdus, Un pagriež pareizajā virzienā- Uz priekšu! Es nepadodos... |
| (11.06.2006) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |