| Vien sirdī man ilgas, kas nerimstas lūgt Pēc Tevis, pēc maiguma plīvura Tava,
 Kas noglāsta mani, kas mierināt spēj
 Tik lūdzu Tev mīļā – neaizej!
 
 Cik ļoti es vēlos Tevi apskaut tik cieši
 Un atdot it visu, kas dārgs man un liegs
 Ka mīlu es Tevi pasacīt tieši
 Pat zemūdens dzīles to nenoliegs
 
 Ir rītdiena spalvainā dūmakā tīta,
 Bet ieraugot Tevi, skaidrs top viss
 Es atkal tā vēlos mosties no rīta
 Kā zvaigzne Tev spīdēt un neizdzist.
 |