 (www.feini.lv) |
| Anitas skumjas : Mūžība |
| Kur lidojums rit mūžībā, Mīt nāves aromāts. Starp formālajām radībām Tu esi izdomāts. Tev smarža salda, tropiska, Bet nesajust man to. Kaut zinu,ka tas liecina Par miglu mūžīgo. Jo caurdurta man dvēsele- Tā māla klonā kalst. Es bezvērtīda mēbele- Mani nervi ledū salst. Tik pat,cik esmu beigta, Tik pat tu esi dzīvs. Kā ēna neapsteigta Tu kļūsti agresīvs. Kā sirds,kas tevis paša Sāpēm mocītā, Ir elles uguns dvaša Tev cauri izpūstā. Tev acis asas,dzēlīgas Un nāvējošas lūpas. Tām asinis līst indīgas Un man uz mēles kūst. Ka vienmer... palicēja es- Tu prom no manis bēdz. Kā vēja klusas svecītes- Tu manā sirdī dedz. Ledus sirds. Cilvēkam ir sirds. Tik auksta, sausa, nedzīva, Jo sirds no ledus. No sirds plūst nāves elpa. Tik biedējoši salta, Jo sirds no ledus. Sirds rada asas sāpes. Tik griezīgas un nīstas, Jo sirds no ledus. Ir sirds, ir elpa un sāpes. Ir ledus, ir aukstums un naids. Ir ilgas pēc saules,kad sirdī Vairs nebūs šīs sāpes un naids. |
| (19.11.2004) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |