 (www.feini.lv) |
| Gita Mullere : Mīla un pretmīla |
| Tie cilvēki, kas tumsā aiz mājām zūd, Par mīlu tik saldu un ciešanām muld. Tie stāsta, ka mīla bez pretmīlas mirst Un maigās jūtas par tukšumu dzimst. Cilvēki runā par laimi tik lielu Un klusumu sirdij, tik klusu un liegu. Tie raud par mīlu nemīlēto Un naidu un sāpi vien izdzīvoto. Tiem sāļas asaras acīs atkal kāpj Un sirds par dzīvotām ciešanām sāp. Sirds sāp par tukšumu, kas tajā mīt, Kas atdzimst un sāp katru rīt’. Cilvēki klusumam stāsta, ka sāpes mīlā Kā rētas, kas šautas reiz karā. Tās sāp, kad atmiņā uzaust ikreiz Kā brūces, ko kāds kādreiz plēš. Asaras pār vaigiem kā dimanti rit Un pulkstenis pusnaktī stundu jau sit. Cilvēki aši aiz mājām jau zūd Un citām lauztajām sirdīm – līdzi tie jūt. |
| (25.06.2006) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |