Kad pasaulē piedzima mīlestība
Reiz sākās tas viss kādā rudenī skaistā
Lai turpmākā dzīve mūsu, it visa
Būtu gluži kā rudens virpulī laiskā
Uz soliņa skūpstus sniedzām viens otram
Laimības pilns es glāstīju Tevi
Mēs zinājām to, ka būsim vēl kopā,
Jo sirdsapziņa mūs žēlīgi neviļ
Mūsu mīla ir tik patiesi kvēla
Kā krītošas lapas trauksmaini jestras
Tik aizraujoša kā brāzmainais vējš
Tik sasildoša kā lietavas vēsas
Tik satriecoša kā kliedziens spējš
Tik veldzējoša kā čalojošs strauts,
Kam skaujošos krastos tecēt ir ļauts
Vienalga, cik liktens mums dzīvot ļautu
Katrā gadā, lai četri rudeņi būtu
Katrs no tiem – pilns bezgala jūtu,
Kas tuvības atvarā abus mūs rautu
Pat, ja vējaini viļņi apklusīs ūdenī
Mēs vienmēr paliksim mirdzošā rudenī
Eņģeļi svētītas dziesmas mums veltīs
Katru kopīgo sirdspuksta sitienu zeltīs. |