 (www.feini.lv) |
| Tilla Lilla : tik-tak [monologs] |
| Eh bien! Man nav naudas. Un es neraudu, es nesūdzos. Lai būtu tā. Jūsuprāt- ubags. Jūs savādāk neprotat novērtēt lietas. Laiku. Pulksteni. [Ja nu vienīgi zeltā iekalt.] To gan jūs mīlat. Tik dārgs tad šķiet laiks, tā skrien uz priekšu... Manējam bultiņas sarūsēja un iestrēga uz septiņiem. Vienkārši. Ziemā tā bija saullēkta stunda, rudenī saulriets. Un es biju ubags. Bez naudas un laika. Un lai tā būtu- bez laimes. Jo man jūsu definīcijas svešas un tikšķošie zelta pulksetņi mani garlaiko. Pārāk vienaldzīgi. Pārāk perfekti. Ar Šveices precizitāti, nudien. Un ja es triekšu pret akmeni Tas tik un tā ies. Tajā saulē. Un es esmu brīvs. Bez spārniem, diemžēl. Ar jūsējiem, zelta, par smagu, jums tie griesti ir zemu. Manējie spārni [kad man tādi būs] būs glazētas ilgas. Pēc nāves. Man jau nekas cits, jūsuprāt, nepienākas. Šodien man nebija laika. Man vispār nav laika. Pulkstenis ierūsējis. Man vienmēr- vakars un rīts. Varu izvēlēties. Laiks ir dārgs. Tiem, kas to pērk. Es ņemu par velti. Un man nepietiek. Man nav gandrīz nekā. Tikai sajucis pulkstenis un prāts un ap sirdi apvīta dzeloņdrāts. Un ar to pietiek, Lai nenoslīktu jūsu zelta paradīzes sapnī. P.G. |
| (30.06.2006) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |