 (www.feini.lv) |
| Efeja : Bērnība |
| Tu, bērnība mana, Sirdij tik tuva un mīļa. Tu baskāje mazā, Sārtvaidze draiskā. Ar izbrīnā ieplestām acīm, Tik zilām kā debesu zilgme. Ar smaidā pavērtām lūpām, Kas smaržo pēc zemenēm saldām. Ar ziedu vainagu galvā, Tu sēdi pieneņu pļavā. Tur bites klusi san, Un sienāžu vijoles skan. Tur vējiņš matus tev jauc, Un tauriņi rotaļās sauc. Te pēkšņi, Tu kājās celies, Jo laiks mums atvadīties. Tev ceļš uz sapņu zemi ejams, Bet man šis pats vēl turpināms. Tā šķīrāmies mēs krustcelēs, Ar dziļām skumjām dvēselēs. Nav mūsu spēkos laiku apturēt, Mēs nevaram sev visu paturēt. Kas pagātnei ir atdodams, Tas vairs nekad nav atgūstams. |
| (20.07.2006) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |