 (www.feini.lv) |
| B Melna : Deva |
| Man ir slikti. Daudziem ir slikti. Es gribētu lai mani ietin migla savos plīvuros sasilda un iemidzina. Lai saule pirms rīta noglāsta jūras viļņus, lai liek viņiem mirdzēt kā kristāliem. Lai koki čukstus novēl “labunakti” un putniem dod vietu kur apmesties. Lai zāle mani ķer aiz kājām un puķes glāsta kāda augumu. Lai tas kāds nodzied dzīves dziesmu un no mūža aiziet smaidu veltot. Lai pērles krīt klinšu izgrebtajās brūcēs. Lai bangojošā jūra sitas pret bēdu kalnu un lai asaras manas aizlido tālu prom… Man atkal ir SLIKTI.NEKAS NEPIEPILDĀS! Es ielidoju savā sapņu pasaulē, kur viss ir tik tumšs, bet skaists. Sarkanie koki, lielās pļavas, zīdainā zāle, kas skar manas kājas. Man viss griežas, es alkstu vēl un vēl šo izjūtu. Bet kad atveru acis viss ir cauri, es jūtos neveikli. Man galvā tik viena doma- vajag atkal to izjust, atkal un atkal…Es izmisumā sāku KLIEGT. CILVĒKI NESAPROT MANI! Es kliedzu un reizē raudu, man bail, es jūtos neaizsargāta, tik daudzas acis mani vēro. Mani sagrābj baiļu mākonis un ved kaut kur ,es turos pretim cik varu ,bet nesanāk…Viss paliek tumšs, sienas mani spiež, viņas nāk man virsū! Lampiņa…tā ir tik koša! Viss…viss…ir tik šaušelīgs! Man ir bail, bail…Es aizveru acis un vairs netieku savā pasaulē. Mani apņem siltums un gaisma…Man paliek viegli, labi…es lēnām iegrimstu zemē un saplūstu ar to….es palieku auksta, kā ziema un balta kā sniegs… M.S. |
| (19.11.2004) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |