 (www.feini.lv) |
| Linards : Cilvēkēdājs |
| Kāds man ar nazi mēli griež, Kad izlasīts ir dzejolis. Vai kādam sāp, vai kādam spiež Mans labdabīgais augonis? Vai zini kā ir tad, kad sāp? Tad gribas rakstīt, apdziedāt, Bet tikai ēdot rodas sāts, Sāk mirdzēt acis, dzirkstēt prāts. Un, kad ir iekustināts rats, Tas nerimsies kaut ceļš ir tāls. Man pretim nestājies viens pats, Es tevi aprīšu bez sāls. Kad beidzot būsi atgremots, Tu tiksi izspļauts pliks uz ietves. Pie manis tagad būs tavs gods, Virs manas gultas, pakārts stieplēs. Un tagad jau tu gribi pirkt, To, kas tev it kā bijis svēts? Es pilnā balsī sāku ņirgt! Cik tomēr esi sīks un lēts... Tad ķer un aptaisies aiz prieka! Nu ko tu stāvi? Projām mūc! No tevis nevajag ne nieka, Man žēl ir tos, kas ceļos lūdz. Kas grib man griezt, tam nāksies ciest. Kas grib man sist, tam nāksies dzist. Kas grib man cirst, tam nāksies mirt... Man gribas ēst... Un kaulus plēst! |
| (17.08.2006) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |