Skumjas pārņem manu prātu,
maxlinja kad projām iet;
gribas viņai rozi saartu
dāvāt, bet jau veicis ciet...
Eju es pie viņas ciemā,
rozes sārtās nav man līdz;
aicināja mani dienā,
esmu klāt, kad aust tik rīts.
Durvis viņa vaļā vēra,
mani iekšā laizdama;
manu skatu acīm tvēra,
kaut ko tā kā jauzdama...
Nez, vai sakrīt tas, ko jautām
katrs mēs šai agrumā;
veids, kā izpaust to - tas tautām
dažāds pašā pamatā.
Franči netura pie sevis
it neko šai sakarā;
ko nu katram Dievs ir devis,
to liek lietā vakarā...
Angļi atkal vēsā mierā
visu labi pārdomā;
holandieši meklē sierā
palīdzību šai jomā.
Bet es letiņš, un kā vienmēr
kautrējos es atzīties;
ko nu liktenis man paģēr,
tam arī būs notikties...
* `maxlinja` ir kādas personas segvārds vispasaules tīmeklī. |