|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Likteņa sods | | Ievietojis: basite |
Komentāri (3)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Zinu, ka es sevi tikai mūždien moku
Gribēdama kā vienmēr tev pasniegt
Savu laipno un izpalīdzīgo roku.
Pagātne un viss labais, kas bijis tajā,
Vienā mirklī kā ar akmeni pret stiklu -
Sašķīst un sabirst drumslās uz grīdas.
Tavas domas ir tik netīras,
Ka samaitā pat apkārtējo gaisu,
Bet Tu vaino mani un saki,
Ka es Tev dzīvi bojāju un maisu.
Tu mūžam mīlošs ne mirkli nespēj būt,
Vientulība - Tavs nopelnītais likteņa sods!
Tu pats sev kapu roc
Kā reiz man teici pats.
(12.09.2012) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
IneseL (30.03.2026, 14:37)Patriotisms ir stāvoklisLjurbejaaks (viesis) (25.01.2026, 13:20)Kāpēc te nav neviena patriotiska dzejnieka, kas liriskā formā attēlotu Barikāžu cīņās..?
:((arpa (31.12.2025, 21:48)Radošu 20 26. Lai top!
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
|
Bars miroņu, starp viņiem kāds krievu Tēvijas kara zaldāts, stāsta anekdotes. Zaldāts: - Bija mums rotā viens foršs seržants. Mācēja vāciski pat runāt un šim par to iedeva iesauku Hande ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Lapsēns
Reiz dzīvoja kāds labi audzināts, piemīlīgs un romantisks lapsēns. Viņa ala bija netālu no kādām mājām, kurās dzīvoja patīkami un jauki cilvēki, kuru saimniecībā bija dažādi mājlopi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 16477
Kopā:8882418
|
| |
| |
|
Autori
