|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Apmaldījies | Autors - Sergejs Abramovs
| | Komentāri (8)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Mani noglāsta mēness, saviem zeltainiem pirkstiem.
It kā saukdams pie sevis, it kā dāvādams spārnus.
Un es izstiepju rokas pretī spīdekļu simtiem,
Cerot pacelties gaisā, lūdzos debesu bērnus.
Es jums dzejā, ja gribat, varu lūgšanas skaitīt.
Esmu skaitījis tādas nu jau desmitiem reižu.
Tikai ļaujiet man lidot, ļaujiet vaigā jūs skatīt.
Vēlos aizmirst, kaut brīdi, par šo grēkpilno mežu.
Šonakt debesis klusē ,citreiz palūgšos atkal.
Vēl jau nebeigsies ilgi tumšie meži un stigas.
Varbūt sadzirdēs mani, varbūt atsūtīs pakaļ,
Reiz, kad dzīvība mana trūks, kā ģitāras stīga.
(30.01.2014) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
IneseL (30.03.2026, 14:37)Patriotisms ir stāvoklisLjurbejaaks (viesis) (25.01.2026, 13:20)Kāpēc te nav neviena patriotiska dzejnieka, kas liriskā formā attēlotu Barikāžu cīņās..?
:((arpa (31.12.2025, 21:48)Radošu 20 26. Lai top!
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Visapkaart tik balts un skaists,
Kupenas, sniedzins snieg,
Atvediet kaads man laapstu -
Maaja aizsniga ciet... ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Lapsēns
Reiz dzīvoja kāds labi audzināts, piemīlīgs un romantisks lapsēns. Viņa ala bija netālu no kādām mājām, kurās dzīvoja patīkami un jauki cilvēki, kuru saimniecībā bija dažādi mājlopi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
|
Autori
