|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Tāda dabai balss | | Ievietojis: bez smecera |
Komentāri (1)
Nosūtīt šo tekstu draugam
Izdrukas versija
Sakrokotā plauksta
Tā kā roze vīst.
Krūtīs sirds vēl auksta,
Kura nesadzīst.
Rudens sadzeļ lapas,
Domas maldi dzeļ.
Nav, kas masu kapam
Pieminekli ceļ.
Atsedz miglas autu
Aplams spoguļtēls,
Murmulē par tautu,
Ka tai laiks ir vēls.
Vai vien viņas sirdī
Zeme nāvē stingst?
Tā kā asinspirtī
Zvaigznes dziestot džinkst.
Aiziešanas zīme
Atnācējā mīt –
Mana jaunā rīme
Salnai nagos krīt.
Bezgalības mijas –
Kur gan sākums, gals?
Būs kā vienmēr bijis –
Tāda dabai balss.
(26.10.2021) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
IneseL (30.03.2026, 14:37)Patriotisms ir stāvoklisLjurbejaaks (viesis) (25.01.2026, 13:20)Kāpēc te nav neviena patriotiska dzejnieka, kas liriskā formā attēlotu Barikāžu cīņās..?
:((arpa (31.12.2025, 21:48)Radošu 20 26. Lai top!
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
|
Bars miroņu, starp viņiem kāds krievu Tēvijas kara zaldāts, stāsta anekdotes. Zaldāts: - Bija mums rotā viens foršs seržants. Mācēja vāciski pat runāt un šim par to iedeva iesauku Hande ...
|
|
|
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Lapsēns
Reiz dzīvoja kāds labi audzināts, piemīlīgs un romantisks lapsēns. Viņa ala bija netālu no kādām mājām, kurās dzīvoja patīkami un jauki cilvēki, kuru saimniecībā bija dažādi mājlopi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
|
Autori
