|
|
|
 |
|
|
|
|
|
|
|
| | | Ceļā uz Gaismu, 1. turpinājums | | Ievietojis: bez smecera | Komentāri Nosūtīt šo tekstu draugam Izdrukas versija
Tumsa pār zemi ir pārklājusi to, kas urda zemapziņu šajos garajos novembra vakaros. Viens kā koks esmu atdevis izirt iedomātu lapu klājienu. Kad izgaisīs matērijas uzliktās važas, tikai tad pa īstam būšu brīvs. Kaut negribas palikt kailam, es esmu kails un ievainojams satiekot citus.
Tam, kas urda zemapziņu, ir sava līdzība ar Likteņa parādīšanu, ar sava veida kompasu, lai es varētu kaut cik orientēties šādā Dabas cikliskuma rotaļā – gluži kā tie, kurus tāpat uztrauc lielie dzīves jautājumi.
Gars mums visiem ir viens un kopīgs. Kā nošķirtu no veselā, sadrumstalotu, slimu un nebrīvu es nepamatoti uzlūkoju savu dvēseli. Arī tai jākļūst pareizai un visnotaļ harmoniskai, jo Visaugstākais to atspoguļo brīnumainā spogulī, lai es ieraudzītu Viņu. Es pagaidām pavirši un nevērīgi tajā lūkojos, bet acīmredzamais nemelo - tas ieliets katrā no jums.
Es nenolaižu rokas, jo tajās ir burvju spēks. Man dzīvības enerģijas ir pārpārēm. Tās uzlādei pietiek ar pusi atoma no Visaugstākā pirmatnējās Gaismas. Uz šo atomu kā uz sirdi plūst veidojumi vienotajā matērijā, šīs saasinātu jutekļu radītās astrālās pasaules vīzijas, kuras pieminēju jau iepriekš. Arī mēs, miljardiem Ego, iespējams, esam arvien ātrākas plūsmas liecinieki un, pats svarīgākais, dalībnieki.
Cik tālu mēs šobrīd atrodamies no visa esošā pirmsākuma, no Visuma centra? Tā kā laiks un telpa ir maldu plīvura sastāvdaļa un ir relatīvi (piederoši zemākiem plāniem), mēs katrs varam sevi asociēt ar bezgalīgumu un mūžību, ar sauļu galaktikām, kuros kā sīkas skudriņas, kā mikrobi svinam sevī esošo Visaugstākā daļiņu – tik plašs un reizē aprobežots ir mūsu skatam pavērtais apvārsnis.
Vientuļš gājējs (vai velobraucējs) kā apsēsts traucas pretī Zināšanu gaismai, bet tumsas vilnis piezogas no mugurpuses, un viņš ir apjucis no šīs straumes, no haosa, kas apkārt. Viņš grib visu uzzināt un saprast uzreiz – tas ir maldu ceļš, kas ne pie kādas jēgas nenoved. Ir jāsāk ar mazumiņu – ar sakoptu vidi, kur dzīvot, ar mazu sveces liesmiņu dvēselē, intuitīvi saskaņojoties ar visas Dabas skaistumu un gudrību. (18.11.2026) | | | |
|
|
|
|
| |
|
 |
|
|
|
|
|
|
IneseL (30.03.2026, 14:37)Patriotisms ir stāvoklisLjurbejaaks (viesis) (25.01.2026, 13:20)Kāpēc te nav neviena patriotiska dzejnieka, kas liriskā formā attēlotu Barikāžu cīņās..?
:((arpa (31.12.2025, 21:48)Radošu 20 26. Lai top!
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
Nāk Jaunais gads ar jaunu laimi
Un jaunus sapņus nes sev līdz,
Lai jaunā gadā pietiek spēka,
Šos skaistos sapņus piepildīt. ...
|
|
|
|
Dažas patiesības par “OPEL”
Dažas patiesības par “OPEL”
1.Kāpēc Opel ir apsildāms aizmugurējais stikls ?
Lai sasildītu jūsu rokas, kad stumsiet automobili.
2.Kā panākt, lai Opel ieskrienas no 0 līdz 100 km/h 10...
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
| |
| |
|
|
|
|
 Lapsēns
Reiz dzīvoja kāds labi audzināts, piemīlīgs un romantisks lapsēns. Viņa ala bija netālu no kādām mājām, kurās dzīvoja patīkami un jauki cilvēki, kuru saimniecībā bija dažādi mājlopi...
|
|
|
| |
| |
Vieta reklāmai:
|
| |
| |
Šodien: 11808
Kopā:9008348
|
| |
| |
|