Aiz loga vasara skrien savu gaitu,
Bet manā istabā pulkstenis stāj...
Es domu un mirkļu vairs nezinu skaitu,
Un silts vasaras vējš man caur logu vien māj.
Sienas kļūst mēmas un gaisma top šaura,
Nepiedots nemiers pa stūriem vēl duss...
Aiz loga vējš lapās rotaļīgi aicina skriet sev līdz,
Bet Bezspēcības priekšā viss nu stagnēts un smags.
Bet ik rītu silti saulstari logā
Nes gaismu un cerību plaukstā.
Dzīve rit tālāk un viss taču notiek
Tikai man uz brīdi dzīvē skriet pietiek. |