 (www.feini.lv) |
| Jānis Šišlo : Šo saulrietu es paturēšu sev |
| Šo saulrietu es paturēšu sev – Daudz svešu domu, vārdu galvā spieto. Ej tālu, pagātne, es lūdzos Tev, Un aizmirsti reiz ceļu kopā ieto! Bet katrs tēls, kas greizi virsū krīt Un apkārt griežas baisās māņu dejās, No avota nāk tā, kur dzeja mīt Un sevi atrod miljons dīvās sejās. Un normālais, ko maņām aptaustīt, Vai ciniķu un muļķu definējums? Caur to šī gaisma savādāk daudz krīt Un dzīve garšo tā kā runcim krējums. Dēļ savādībām, kuras sevi poš, Var likties pasaule kā aizrestota. Un kā var palikt mierīgs prāts un drošs, Ja augšanai uz Gaismu tā ir dota? Ja visu Visumu šo mūžīgo Ir vienā ķermenī vien jāievieto, Vai iespēšu un iemācīšos to, Bet varbūt visi vaicās: “Ko tu lieto?” Šo saullēktu es uzdāvāšu jums – Daudz svešu domu, vārdu galvā spieto. Bet pagātne? Tas nejaušs notikums Un kāda sena saule pļavā rietot. |
| (15.07.2026) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |