 (www.feini.lv) |
| Jānis Šišlo : Lidojumā uz mājām |
| Šis darbs stāsta par to, kā, atraisoties no materialitātes, kā arī laika un telpas važām, un pārkausējot ķermeņus (Gara starpniekus un nesējus) atkal vieglākā vielā, noslēgsim involūcijas jeb izkliedes procesu - par evolūcijas iedegto uguni atpakaļceļā uz mājām. Un var taču būt, ka, pieņemot Visuma bezgalības ideju, arī Dievam stāv priekšā tālais ceļš, proti, savienošanās ar kaut ko VĒL augstāku... Dievs stāv un domā, mulst tam prāts, Ka liesmiņas šīs jāsavāc, Kas cauri gadu tūkstošiem Grib kļūt par dieviem radošiem Un pašas tālos ceļos klīst, Un teikt, ka Tēvu nepazīst… Tās saka: “Šī ir brīvība – Mēs pašas, mūsu dzīvība, Bet kaut kas svešs aiz gaismas salst, Kur acis izdeg, vīst un kalst. Tas mūsu sirdis smagi māc – Mēs nezinām, kas Tēva prāts. Cik dziļi spārnus zemē rakt? Mums gaismu skatīt vēl šonakt?” Tā allaž – tur, kur zvaigzne spīd, Tur otrai jānokrīt ik brīd. Vai varu šo var remdināt? Dievs nākamo jau dzemdina Un neprasa, vai vēlējies, Vien saka: “Līdzi spēlējies…” Un tagad jau kā varens vīrs Viņš jautā sev: “Vai gaiss te tīrs, Ja pat par putnu nekļūt tam – Šim radošajam Cilvēkam, Kurš arvien blīvāk grantī kaļ Un nezina, ka atpakaļ Caur telpu šo un laikiem tikt – Kā upei izgarot tam likt, Kā sniegpārslai pār zemi snigt… Tu teiksi: “Dievam šaubu nav.” Bet paskaties, kā dzelmes jau Šo nakti izvirst gaismā jauš, To visu, kas Tev krūtīs snauž Un apraudas, pirms uzaust rīts Kā bērns, kam pāri nodarīts. Dievs pateikt zinās: “Esmu pats.” Un pamodies būs Viņa skats. Uz mājām jālido būs nu, Un Viņā būsi arī Tu. |
| (26.10.2026) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |