 (www.feini.lv) |
| Jānis Šišlo : Ceļā uz Gaismu |
| Un atkal es kļūstu asi redzīgs. Ap mani visapkārt telpas reljefā iezīmējas miljoniem seju. Domas satraukti klūp, kūleņo, cenšas pierādīt savu taisnību, konfrontēt mani ar savu patiesību, pielīmējas atsevišķiem jēdzieniem, tos tinot uz riņķi, atgremojot vecus pātarus un darinot jaunas atskaņas. Es pūlos saprast, vai šīs domas pieder šiem seju apveidiem reljefā, vai tās ir mana sakarsušā prāta rezultāts. Lai vai kā, šai paralēlajai pasaulei ir spēcīga suģestijas spēja. Kā dzērājs es iezveļos gultā, man nepatīk šādas vīzijas un domas, bet kur tu spruksi? Šķiet, ka sejas burtiski sastāda visu matēriju ap mani, un, pat aizverot plakstiņus, tās nepārtrauc savas darbības, proti, tur, kur vienai ir acs, otrai ir mute vai deguns. Es neesmu nenormāls – tās tiešām tur ir. Gluži kā pa izplēsta dēļa spraugu kā vējiem pakļautos nama bēniņos manā apziņā ienāk šī dīvainā jušana, un tikai man pašam ir vara aizvērt šo spraugu, vai arī pieradināt un vadīt paralēlo pasauli ar visām tajā mītošajām būtnēm, jo vienlīdz kā posts, tā arī nenovērtējama Dabas dāvana ir tā. Iestājas apcerīgais vakars, kad visvairāk cilvēkus nomoka filozofijas caurausti (gan spārnoti, gan sasaistīti) domu gājieni, un es cenšos aptvert, kas ģenerē izrādi, ko sauc par dzīvi. Mēs taču esam zvaigznes, Visaugstākā prātā modušās idejas! Viņš mūs ir radījis un izsējis miljoniem gadu ilgajā involūcijas procesā. Viņš ir lielais ugunskurs, un mēs esam sprakstošas dzirksteles, kas apgūst šo tumsas sfēru kā no Debesīm attālu apgabalu, un tagad, kad čaklais Visuma iepazīšanas un paplašināšanas darbs šķiet beidzies, ar milža plaukstu mēs tiekam savākti, lai nokļūtu atpakaļ tur, no kurienes sākās izelpa – Viņa krūtīs. Kas gan es esmu pats, ja mana redze, uztveramā un šķietami īstā pasaule sasmalstīta miljoniem sejiņās? Kāds ir mans prāts, ja šķietami svešas domas tajā atradušas mītnes vietu? Atbilstoši laikmetam es esmu tikai dzejnieks – ne vairāk un ne mazāk. Atbilstoši laikmetam, kur Visaugstākā gars sadalīts miljardiem mazu gariņu. Kur simtiem šaurās specializācijās izsēta viena lielā un galvenā prasme – būt daļiņai no Visaugstākā. No Viena Vienīgā. Es esmu savas pasaules radītājs, un seju apveidi ir manas radītās, manas iztēles pasaules daļa, kuras nepārtraukti rada arī mani – savu tēvu. Manas domas ir tik sabangotas tāpēc, ka tās atgriežas atpakaļ pie manis. Baros tās pulcējas un iet uz Centru – uz manu sirdi. Un varbūt tikai tad, kad tās visas būs atgriezušās manā sirdī kā sava Visuma pirmsākumā, ceļam uz Gaismu būšu gatavs es pats. |
| (12.11.2026) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |