 (www.feini.lv) |
| Novērotāja. Melnais eņģelis : Pļavā |
| Es pēkšņi ienācu pļavā, Es bradāju pa zaļo zāli un kukaiņiem, Kurus nemaz neredzēju zem zāles. Es viņus samīdīju bez žēlastības, Es tobrīd nedomāju par viņiem, Bet gan par to, kur eju, ka man ir jāiet. Vai es gan neesmu ļauna? Nomīdīt tos, kuri nespēj man pretoties, Pat neievērojot, ka viņi jelkad ir eksistējuši Šajā varbūtības teorijas praksē. Es nomīdu vienu slieku, Tu nomīdi divas vaboles, Viņš, viņa nomīda nākamos. Un kopā mēs visi nevis nomīdam, Bet drīzāk jau iznīcinam šo pasauli. Kur gan ir teikts, Ka tie kukaiņi vairojas Ātrāk par to, kā mēs viņus nomīdam? Mīdam ātrāk, ja? Ātri, ātri, cik vien varam, Lai tikai viņu paliktu mazāk!! Es esmu ļauna. Vai varbūt man tā tikai šķiet? Varbūt jums šķiet, ka Normāli ir nomīdīt citus? Nu jā.. Tad jau jūs esat ļauni, Prātā jums vien nepareizas domas. Tad es tomēr esmu labāka par jums. Es paskatījos sev zem kājām, Es ieraudzīju kukainīšus Un man kļuva žēl viņu - Mazo, neaizsargāto dzīvnieku dabu. Es izgāju no pļavas. Es vairs nekad nevēlos tajā atgriezties. Labāk man iztikt bez zaļas zāles, Nekā redzēt sevi mīdam citus. |
| (19.11.2004) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |