 (www.feini.lv) |
| Ērika Tālberga : sentimentāli un saldi līdz nelabumam |
| sentimentāli un saldi līdz nelabumam. man nebija doma to kaut kur publicēt, bet mani "pielauza", pielūdza un piegānīja manu sirdi ar visiem pārējiem pie- . Kādu dienu, kad man būs pietiekami daudz naudas, es nopirkšu vienvirziena vilciena biļeti. Tajā dienā es ieiešu stacijā, nopirkšu biļeti, un iekāpšu vilcienā, kas vedīs mani vienādā ātrumā ar visiem pārējiem uz Pilsētu... un es zinu, ka Pilsētā mani gaidīsi tu.. Es iekāpšu vilcienā. Nejau tajā – modernajā. Vienā no tiem – vecajiem un neremontētajiem. Es kāpšu tikai tajā. Un, kad īstā Pilsēta būs klāt, es zināšu.. es izkāpšu. Un priekšā stāvēsi tu – nekad vēl neredzētais. Tu stāvēsi un raudzīsies manī tik muļķīgi apstulbušām, brūnām acīm... Kad pirmais mulsums būs garām, tad mes aiziesim uz kiosku un tad tu man par pēdējo naudu izmaksāsi hotdogu. Pēc tam mēs vazāsimies pa Pilsētu, nebilzdami ne vārda viens otram. Tas būtu lieki... Mēs aiziesim pie tevis. Tu uzvārīsi kumelīšu tēju. Jo nekā cita tev mājās nebūs. Mēs sēdēsim uz stulbi blenzīsim viens otrā līdz ausīs, joprojām nebilzdami ne vārda... Un es būšu tā, kas tik neģēlīgi pārtrauks skaļo klusumu: „A tev darbā nav jābūt?” „Ir!” tu atbildēsi un aiziesi aizslēgt durvis. Pēc mirkļa tu atgriezīsies un atslēgu izmetīsi pa logu. Lieki teikt, ka tā būs bijusi vienīgā atslēga... Un tad mēs turpināsim sēdēt skaļajā tukšumā, kur vienīgās skaņas būs mūsu elpas un divas sirdis, kas lēnām saplūdīs vienā.... Neko neteiksim. Un nekad arī viens par otru neko neuzzināsim, bet tieši tas mūs stiprinās... No darba tevi atlaistu pēc nedēļas, jo tu vēlaizvien tik stulbi un muļķīgi raudzītos manī ar savām apjukušajām skumja suņa acīm.. Un es jau arī... nekad vairs nebrauktu prom... |
| (03.02.2007) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |