 (www.feini.lv) |
| Dadiņa : Pēdējā roku vijība |
| Manī dzima pareģis Kad es skatījos uz mūsu plaukstām, Kas bija vienojušās vienā veselā. Bija atkal vajadzīgs tik ilgs laiks Līdz tās pamazām tuvojās Viena otrai? Un vienojās vienā veselā Kā toreiz-vai atceries Es viņas novēroju? Es šo skatu atcerēšos muužīgi Ko redzēju? Un tās bija tik sāpīgas izjūtas Cik tās bija tuvu viena otrai Līdz saplūda vienā Viņas bija savijušās, Bet vai tādas bija arī mūsu sirdis? Un tajā brīdī kad tās vienojās Es sapratu? Tās vairs nekad nevienosies, Tās nekad vairs nemeklēs viena otru? Tās vairs nekad nebūs viens vesels! Tad kāpēc viņām Vajadzēja atkal vienoties Lai man tagad sāpētu, Sāpētu-saprotot, ka es pareģoju pareizi? 22.08.2004 |
| (19.11.2004) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |